Eiropas zemniekiem nav izdevīgi, ka attīstās viņu Latvijas kolēģi, pēc pieredzes apmaiņas brauciena uz Vāciju secina Blomes pagasta zemnieks Indulis Krūmiņš.
Eiropas zemniekiem nav izdevīgi, ka attīstās viņu Latvijas kolēģi, pēc pieredzes apmaiņas brauciena uz Vāciju secina Blomes pagasta zemnieks Indulis Krūmiņš.
Zemnieku grupai braucienu uz Vāciju noorganizēja Limbažu lauksaimniecības konsultāciju birojs, ar kuru blomēnietim izveidojusies ļoti laba sadarbība. Viņa saimniecībā lopu pārraugs ierodas no Limbažiem.
Uz Vāciju kopā ar Induli Krūmiņu devās vēl 43 cilvēki. Zemnieki mitinājās pie vācu saimniekiem, devās ekskursijās un iepazinās ar Vācijas zemnieku saimniekošanas apstākļiem. Atšķirīgā tur bijis ļoti daudz. Blomēnietis secina, ka Latvijā ko līdzīgu ieraudzīt nevarēs vēl pēc daudziem gadiem.
Pašiem jāsāk no nulles punkta
Indulis dzīvojis kādā Rietumvācijas saimniecībā, kurā kopā ar vīru vācieti saimnieko latviete Sanita. Viņa Vācijā mīt jau aptuveni desmit gadu. Savulaik meitene šeit ieradusies praksē no Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas. Iepazinusies ar prakses vadītāja dēlu, apprecējusies, un tagad abi strādā saimniecībā, kuru dēls pārņēmis no tēva.
Viena no zemniekošanas nozarēm šim pārim ir tūrisms, saimniecībā audzē arī 70 slaucamas govis. Lauksaimniecības zeme viņiem ir 50 hektāri. Visus darbus paveic abi saimnieki, piepalīdz kāds puisis Jānis, kurš ieradies no Rīgas.
Indulis stāsta, ka Vācijā nav tāda prakse kā pie mums, kad vecāki bērniem noraksta un atdod visu saimniecību, lai tie turpina iesākto. Vāciešu atvasēm pašām jāsāk no nulles punkta. Dēlam tēvs jānodrošina ar mitekli — tas nozīmē, ka jāuzceļ vai jānopērk māja. Arī bankas konti no vecākiem mantotajai saimniecībai ir tukši. Ja ģimenē ir vēl kāds bērns, viņam attiecīgi jāizmaksā kompensācija naudā. “Viegli nekas nenāk, pašam viss jānopelna,” salīdzina Indulis.
Tas viņiem veiksmīgi izdodas
Latvijā bieži mēdz uzsvērt, ka mazajām saimniecībām jāizput. “Muļķības!” pēc Vācijas apmeklējuma secina blomēnietis. Vācijā nevienā saimniecībā nav īpaši daudz zemes, toties zemnieki sapratuši, ka lieliski var kooperēties, un tas viņiem veiksmīgi izdodas. Latvieši iepazinušies ar saimniekošanas modeli, kurā apvienojušies pieci zemnieki. Viņiem kopā bijuši aptuveni 120 hektāri zemes, bet katrs zemnieks šajā kooperatīvā nodarbojas ar savu saimniekošanas nozari. Viens audzē kartupeļus, otrs — nobarojamos buļļus, trešais — cep maizi. “Viņi ar šo kopīgo saimniekošanu ļoti viegli tiek galā. Latvijā kaut ko tādu būtu grūti iedomāties. Viens otru noskaustu,” ironizē zemnieks.
Pensionāri ir vieni no turīgākajiem
Visi pieci zemnieki nodarbojas ar bioloģisko lauksaimniecību. Latvijā arī visi karo par šādu saimniekošanu, bet to nevar salīdzināt ar kaimiņu valstī redzēto. “Pie mums, iespējams, tā saimniekojot var iegūt vairāk subsīdijas, bet kur tad ir tie bioloģiskie produkti?” vaicā Indulis. Vācijā ir īpaši veikali, kuros tirgo šo produkciju. Zemnieks izaudzē bioloģisko cūku, nokauj to speciālā kautuvē un piegādā bioloģiskajam veikalam. Šajos veikalos cenas produktiem ir ievērojami augstākas, bet tur ir nopērkams viss: maize, dārzeņi, kartupeļi, gaļa. Iepērkas šajās tirdzniecības vietās turīgākie cilvēki, starp kuriem, protams, ir pensionāri. Viņi Vācijā ir vieni no turīgākajiem.
Kautuvēs tur darbojas ļoti stingri noteikumi. Zemnieks mājās neko nedrīkst kaut. Pat savām vajadzībām ne. Nemaz nerunājot par cūku kaušanu, kas pie mums tāpat notiek. Vācieši pat vistas ved uz kautuvi. Ja likumu neievēro, sodi ir ļoti lieli.
Mēs Latvijā esam ievērojami bagātāki
Vaicāts par Vācijā redzēto tehniku, ko zemnieki izmanto saimniecībās, blomēnietis atjoko, ka mēs Latvijā esam ievērojami bagātāki. Vācu zemnieki aprēķinājuši, ka katrā saimniecībā pirkt tehniku un to uzturēt ir neizdevīgi, tāpēc viņi izmanto speciālu firmu pakalpojumus. Kad nepieciešami, piemēram, kombaina pakalpojumi, viņi nosaka laiku, kad jāierodas. Tehnika ir klāt, un viss tiek paveikts. “Latvijā, ja tā paļausies, nākamajā gadā atbrauks,” pavīpsnā zemnieks.
Vācieši skābbarību ruļļos netin, jo uzskata, ka tā ir lieka naudas šķērdēšana. Viņi ruļļos satin vienīgi salmus un sienu. To paveic ar parasto rulonu presi. Skābbarību sagatavo bedrēs. Atsevišķi liek kukurūzu, lupīnu, skābsienu. Viens traktors ar kausu pēc tam ņem no katras bedres, liek maisītājā, to visu sajauc, pieber miltus un baro govis. Arī skābbarību sagatavot ierodas speciālas firmas pārstāvji. Vienā dienā bedri piepilda, pamatīgi nosedz, pieblietē. Vācieši liek bedrēm pāri plēvi trīs kārtās.
Eiropai bija izdevīgi mūs uzņemt
Vācijā ir ļoti dārgs darbaspēks, arī tāpēc izdevīgi izmantot tehnikas pakalpojumus. Vaicāts, kas notiktu, ja Krūmiņš savā saimniecībā izmantotu tikai tehnikas pakalpojumus, viņš atbild, ka bankrots būtu vienā rāvienā. “Pie mums visu cenšas paveikt paši. Tur jau ir tā nelaime. Par daudz bagāti esam. Latvieši visu grib nopirkt paši,” saka Indulis.
Viņš secina, ka arī Vācijā šie pakalpojumi nebūt nav lēti, tomēr grūti salīdzināt, jo vācu zemnieki nelabprāt atklāj savas saimniekošanas finansiālo pusi.
Latvieši centušies kaut ko sīkāk uzzināt par subsīdijām, bet tas nav izdevies. “Tiklīdz uzdevām šādus jautājumus, viņi izlikās tos nedzirdam,” komentē blomēnietis. To apstiprinājusi arī gide, teikdama, ka par maksājumiem nav nozīmes vaicāt. Latviešu zemnieku viltība darījusi savu, un kādā saimniecībā tomēr gaidītā atbilde nejauši pasprukusi. Ātri pārrēķinot latos, mūsējie secinājuši, ka vācu zemnieks par vienu hektāru no Eiropas subsīdijās saņem 180 latus un līdz 210 latiem pārējo piemaksā valsts. “Mums sanāk tikai ap 90 latiem, bet valsts vispār neko nepiemaksā,” secina Indulis. Viņš uzskata, ka Latvijas zemnieks vēl tikai mīņājas pie Eiropas sliekšņa un tur vēl ilgi viņam būs jāatrodas. “Mūs lēnām bīda zem zemes. Eiropai bija izdevīgi mūs uzņemt, lai veidotos brīvā robeža uz Krieviju. Robežas viņiem vajadzēja, ne jau Latviju un tās zemniekus,” piebilst blomēnietis.
Cūku var audzēt gadiem
Lopu barošana un apkopšana Vācijā ne ar ko neatšķiras no Latvijā redzamā. Gluži pretēji, mēs esam vismaz trīs reizes tālāk par viņiem. Redzot, kā tur slaukuši govis, bijis ko salīdzināt. Turpat kūts, turpat slauc, turpat blakus baseins, kurā laiž pienu. Kad beidz slaukt, mēsli līdz ceļgaliem. Govīm taču kājas nemazgā. Kūts ir vaļējā, govis nav piesietas. Kā iet no tiem mēsliem caur slauktuvi — vienā pusē koka durvis, otrā — arī. Ielaiž astoņas govis, izslauc un laiž nākamās. Pēc tam slaucējs stundu ņēmies, to visu mazgādams. “Bet ko mums prasa? Govs gandrīz vai jānomazgā pirms slaukšanas,” turpina Indulis. Viņš uzskata, ka visas prasības ir mūsu pašu fantāzijas, lai būtu visiem priekšgalā. Latvietim jau ir tāds raksturs.
Cūkas Vācijā baro tāpat kā pie mums. Tomēr, vērojot bioloģiskajā saimniecībā sivēnmātes, mūsējie nedaudz izbijušies, cik kaulainas tās bijušas. Vitamīnus viņi nedrīkst dot, par potēšanu vispār nevar būt runa. Vaicāti, cik ilgā laikā viņi nobaro bekonu līdz pārdošanai, vācieši atbildējuši, ka iznāk vairāk nekā gadu. Ja parēķina, ka vienai sivēnmātei septiņi vai astoņi sivēni metienā, tad jāvaicā, kā viņi vēl nav bankrotējuši? Acīmredzot viņi dzīvo ar hektāru maksājumiem un par bioloģisko lauksaimniecību vēl tiek piemaksāts. “Viņi to cūku var gadiem audzēt. Mēs tā nevaram atļauties,” salīdzina blomēnietis.
Vēl pieraduši pie kolhozu laikiem
Indulis novērojis, ka Vācijā pārsvarā audzē ziemājus — kviešus un rapšus. Pavasara sējumu tur ir maz, vienīgi kukurūza un cukurbietes. Latvijas zemniekiem pārsteigums bijis redzētais, ka kvieši tikuši mēsloti ar šķidrmēsliem. “Izsūc bedri, ved uz lauka un mēslo, bet visi kvieši dzīvi, neviens nav nodedzināts,” brīnās Indulis.
Cukurbietes zemnieki ved uz 200 kilometru attālo kombinātu. Šim nolūkam vairāki zemnieki kopā nopirkuši automašīnu, jo transportēšanas pakalpojums bijis par dārgu. Automašīnai netiek algots šoferis, bet katrs saimnieks brauc pats, kad tas viņam ir nepieciešams. Iepriekšminētajā piecu zemnieku kooperācijā ir arī savs traktors, bet nav traktorista. Arī šo transporta līdzekli vada paši saimnieki.
Mūsējie aplūkojuši arī kalti, kura bijusi kopēja septiņiem saimniekiem. “Visi bez plūkšanās paspēj izkaltēt labību. Jāpabrīnās. Mēs spriedām — ja tā būtu pie mums, nezinu, kas iznāktu. Te visi vēl pieraduši pie kolhozu laikiem, viss vēl jāpārveido. Mums katrs vilktu uz savu pusi. Ja kādam ietu labāk, skaudība būtu pamatīga,” uzskata Indulis.
Darba laiks ir svēta lieta
Latvijas zemniekus gaidījis vēl kāds pārsteigums. Pievakare, sezonas laiks, bet no lauka mājup dodas visa tehnika. Sējmašīnas braukušas grabēdamas. Vaicājuši saimniekam, kas atgadījies? Tas palūkojies pulkstenī un atteicis, ka ir pieci un darba diena beigusies. Vācijā darba laiks ir svēta lieta. Tas sākas pulksten 7.00 un ilgst līdz 17.00. Stundu ir pusdienas pārtraukums, bet 16.00 — kafijas pauze. Ja kāds vēlas cilvēkus nodarbināt ilgāk, jāmaksā dubultā. Par strādāšanu sestdienā vai svētdienā jautājumi vispār nerodas.
“Bija, ko redzēt, un ir, ko pārdomāt. Mainīt jau neko nevar, bet vielas pārdomām pietiek,” braucienu vērtē blomēnietis.
