Tajos četros mēnešos, kad 19 gadu vecā smilteniete Dace Upīte studēja spāņu valodu un literatūru Spānijas ziemeļaustrumu pilsētā Logronjo, viņai ļoti iepatikās šī zeme. Dace nolēma tajā atgriezties un, iespējams, palikt ilgi.
Tajos četros mēnešos, kad 19 gadu vecā smilteniete Dace Upīte studēja spāņu valodu un literatūru Spānijas ziemeļaustrumu pilsētā Logronjo, viņai ļoti iepatikās šī zeme. Dace nolēma tajā atgriezties un, iespējams, palikt ilgi.
Viņai Spānijā patīk daudzas lietas — cilvēki, kultūra, valoda, paražas.
Siestas laikā spāņi atpūšas
“Sākumā Spānijā tas man likās gandrīz murgs — kā dienas vidū uz vairākām stundām var slēgt veikalus?” atceras Dace.
Spāņi stingri ievēro siestas tradīcijas. Siesta Spānijā, Itālijā, Latīņamerikā un dažās citās zemēs ir pusdienas un pēcpusdienas atpūta, viskarstākais dienas laiks. Tad ir slēgtas gandrīz visas tirgotavas — beķerejas, augļu pārdotavas un tamlīdzīgi, izņemot dažus pārtikas lielveikalus. Nestrādā arī frizētavas, bankas un citas iestādes.
Siestā spāņi dodas mājās pusdienot un gulēt pusdienlaiku, skaidro Dace. Toties vakaros viņi ir nomodā līdz vēlai nakts stundai.
Smilteniete Logronjo pilsētā mitinājās jaunā komunālā dzīvoklī, to viņa atrada ar savas augstskolas profesora palīdzību. Īpašniece — vietējā televīzijas kanāla ziņu diktore — savu mājokli izīrēja citiem. Īrētā dzīvokļa platību — trijas istabas, divas vannas istabas, virtuvi un salonu — Dace dalīja ar trijiem spāņiem: 24 gadus vecu sievieti un viņas 28 gadus veco draugu un 28 gadus vecu madridieti, kura strādāja par pasniedzēju Lagronjo universitātē.
Katru mēnesi par dzīvokļa īri Dace izdeva 200 eiro no piešķirtās “Erasmus” programmas stipendijas.
“Ar dzīvokļa kaimiņiem katru nedēļas nogali devāmies kopīgi izklaidēties. Bijām kā viena liela ģimene, un visi raudāja, kad pienāca laiks šķirties,” viņa stāsta.
Onkulītis saka, ko domā, — guapa!
Dace pārliecinājusies — ir taisnība dzirdētajai statistikai. Spānijā ir ļoti daudz bāru uz vienu iedzīvotāju. Logronjo tie atrodas cits pie cita vecpilsētas mazajās ieliņās.
Katrs bārs cenšas pasniegt atšķirīgas uzkodas jeb pinčos — šampinjonu maizītes, mednieku desiņas, zivis vai citus ēdienus. Nedēļas nogalē draugu kompānijas klejo no vienas šādas iestādes uz otru — no vakara līdz vēlai naktij. Īpaši tādu izklaidi iecienījuši 30 un 40 gadu veci spāņi. Savukārt padsmitgadīgi jaunieši sev rīko atsevišķus tusiņus citās vietās, ko spāniski sauc boteljon (atvasinājums no vārda pudele).
“Vai spāņi ir karstasinīgi? Nu protams,” atteic Dace. Arī viņa pēc četriem Spānijā pavadītajiem mēnešiem pieradusi runāto papildināt ar izteiksmīgiem žestiem, kā to dara spāņi.
“Mēs, latvieši, esam ziemeļnieciski atturīgi cilvēki. Daudzi šeit staigā ar saskābušām sejām. Spānijā tā nav. Viņiem, protams, ir augstāks dzīves līmenis, lai smaidītu un priecātos. Taču, no otras puses, viņi visu uztver ļoti pozitīvi, ir sirsnīgi un viesmīlīgi cilvēki. Ir teiciens, ka ciemiņš spāņa mājās ir karalis līdz tam mirklim, kad viņš pārkāpj slieksni, ejot ārā.”
Spāņu karstās dienvidnieku asinis par sevi atgādina arī cilvēku saskarsmē. Ko viņi domājot, to arī “spļaujot ārā”.
“Nāk pretī onkulītis ar brillēm un štoku. Pienāk un uzrunā — guapa! Spāniski tas nozīmē skaistulīt. Kad ej pāri tiltam, lielam autobānim, un garāmbraucošās automašīnas pīpina. Tajās sēdošie paver logu un kaut ko uzsauc. Par skatieniem vispār nerunāsim. Trakākais gadījums bija tad, kad garāmbraucošs motociklists atskatījās, kamēr gandrīz nokrita no moča,” stāsta Dace.
Taujāta par pielūdzējiem, viņa atteic, ka bildināta vēl neesot, taču kanti piesituši daudzi spāņi. “Es viņiem esmu blondīne, kaut gan Latvijā faktiski esmu parastā brunete.”
Aukstumā pilsēta ir paralizēta
Spānietes izteiktā pārsvarā ir tumšmates un, kaut arī dod priekšroku vienkāršam un ērtam apģērbam, sevi ļoti kopj, ievērojusi Dace.
“Vienmēr viņām ir frizūras. Vecas tantes izskatās kā tikko no frizētavas iznākušas. Staigā kažokos, ar uzkrāsotām lūpām, auskariem un gredzeniem.” Kādā spāņu žurnālā Dace izlasījusi, ka mēnesī katra spāņu sieviete 50 līdz 100 eiro iztērē frizētavā. Ik pa aptuveni četrām dienām viņas izmantojot friziera pakalpojumus, lai izmazgātu un ieveidotu matus. Viens šāds frizētavas apmeklējums izmaksā 10 eiro. Dace Spānijā frizētavā iegriezās vienu reizi un par matu mazgāšanu, griešanu un veidošanu samaksāja 25 eiro. Toties apģērbi Spānijā maksājot lēti, arī ar “Zara” un “Mango” zīmoliem — tikpat eiro, cik Latvijā latu.
Smilteniete atklājusi, ka viņai garšo visi spāņu ēdieni. Ļoti gardas esot žāvētās desas un saldumi, it īpaši cietas tāfelītes no riekstiem un mandelēm cukura masā. Pirms Ziemassvētkiem spāņi drudžaini iepērk dažādas jūras veltes, no kurām vāra paelju ar rīsiem.
Daci izbrīna, ka Spānijā augļi maksā dārgi, vismaz no oktobra līdz februārim. Tieši šajos mēnešos viņa dzīvoja Spānijā.
Dace piedzīvoja šai dienvidu zemei netipiski bargu ziemu. Kad gaisa temperatūra nokritās līdz mīnus diviem grādiem, Logronjo pilsēta piedzīvoja paralīzi. “Veikali bija slēgti. Automašīnas nebraukāja. Aukstums patiesi bija drausmīgs. Tas esot izskaidrojams ar augstu mitruma līmeni gaisā.”
Uzturoties Spānijā, Dace nedaudz arī ceļoja. Ilgākiem un garākiem braucieniem pietrūcis naudas. Viņa redzēja Madridi un Spānijai tipiskus ciematiņus ar senām ēkām un šaurām ieliņām.
Kad Smiltenes ģimnāzijas koris “Lido”, kurā savulaik dziedāja arī Dace, apceļoja Franciju, viņa aizbrauca pretī smilteniešiem uz Sansebastjanas pilsētu. Tā atrodas aptuveni trīs stundu brauciena attālumā no Logronjo.
Pēc Trīs karaļu dienas sākas atlaides
“Kad vēl ģimnāzijas laikā mācījos Vācijā, jau no pirmā mēneša kalendārā atzīmēju, cik dienu palicis līdz mājupceļam. Spānijā bija citādāk — tik daudz kā jauna, neredzēta. Pavisam citādāks dzīves ritms. Nebija laika ilgoties pēc mājām,” teic Dace.
Vienīgais mirklis, kad uzradušās skumjas, esot bijuši Ziemassvētki un Jaungads. Dace svētkus svinējusi viesmīlīgā spāņu ģimenē, tomēr tik un tā skumusi pēc savējiem.
Spāņiem svētku kulminācija ir 6. janvārī. Latvijā tā ir Zvaigznes diena, bet Spānijā — Trīs karaļu diena. Ziemassvētkos un Jaungadā spāņi cits citu neapdāvina. Dāvanas 6. janvāra naktī atnes trīs karaļi. Tikai viņiem iepriekš cienastam jāatstāj cepumi un piens. “No rīta skatos pa logu un redzu — pagalmā ir pilns ar bērniem, jauniem velosipēdiem un skrituļslidām. Citi atkal skrien ar pūķi, citi spēlējas ar lellēm. No 7. janvāra veikalos sākas atlaides. Dāvanas visi jau ir sapirkuši, un cenas krītas. Vēlāk sākas otrās atlaides. Sapirkties var ārprātā.”
Dziedās uz kruīza kuģa “Romantika”
Tagad konkursā piešķirtā stipendija un studijām Spānijā atvēlētais laiks Dacei ir beidzies. Viņa turpina studijas Latvijas Kultūras akadēmijā, kur tieši spāņu valodas dēļ pirms diviem gadiem izvēlējās programmu “Starpkultūru sakari Latvija – Spānija”.
Dace teic, ka par 70 procentiem jau izlēmusi atgriezties Spānijā — varbūt sākt no nulles studēt pavisam citu priekšmetu. Viņa pārvalda piecas valodas: latviešu, krievu, angļu, vācu un spāņu. Spānijā, kur cilvēki esot kūtri uz svešvalodu apgūšanu, tas ir liels bonuss.
“Nezinu, ko es Latvijā varētu darīt pēc Kultūras akadēmijas pabeigšanas ar bakalaura grādu mākslā. Strādāt par gidu gleznu galerijā? Taču, ja es Spānijā apgūstu lietišķo valodu un studēju administrāciju vai uzņēmējdarbību, domāju, man ar piecām valodām atrastos sekretāres vai sabiedrisko attiecību konsultantes vieta uzņēmumā, kas sadarbojas ar ārzemēm,” pieļauj Dace.
Vērts piebilst, ka nākamajā nedēļā Daci gaida kāds piedzīvojums. Tas saistīts ar viņas dziedātprasmi. Kopā ar citiem pusfinālistiem Dace kāps uz kruīza kuģa “Romantika” klāja, lai dziedātu starptautiskā konkursa “Finbaltic Karaoke King
