To, ka jau kādu laiku Valkā veterinārārstes Ingrīdas Vilnes ģimenē dzīvo vācu meitene Karlota, jeb, kā viņu mīļi dēvē, Lote, zināju, bet mums bija norunāts, ka viņa par sevi “Ziemeļlatvijai” pastāstīs tad, kad pati varēs izteikties latviski. Atklāti sakot, biju pārsteigta, kad pavisam drīz Lote piekrita sarunai, gan kautrīgi atzīstot, ka viņai vēl ir diezgan grūti vienlaicīgi runāt un domāt latviski. Meitene kārtējo reizi pierādīja – ja cilvēks kaut ko ļoti, ļoti vēlas izdarīt, tas izdodas.
Piedzīvo skaistumu kapsētāLote Valkā nokļuva, pateicoties vienai no lielākajām un zināmākajai skolēnu vecumā no 15 līdz 18 gadiem starptautiskajai apmaiņas programmai pasaulē “Youth For Understanding” jeb latviski “Jaunatne par saprašanos”. Šī programma jauniešiem dod iespēju kādu laiku mācīties un dzīvot ārvalstīs. Dzīvodama savās mājās Fuldā (šī pilsēta atrodas aptuveni 150 kilometru attālumā no Frankfurtes pie Mainas), Lote ik pa laikam izjutusi totālu garlaicību, tāpēc, nevienam neko īpaši nestāstot, pati sameklējusi iespēju desmit mēnešus dzīvot un mācīties Latvijā. Kāpēc tieši Latvijā? Lote skaidro, ka viņa nemaz tā īsti nav zinājusi, kur nāksies mitināties, jo lielais vairums vāciešu Latviju uztver kā vienotu Baltijas teritoriju, nevis atsevišķu valsti. Ģimnāziste uzskata, ka lielākā daļa tautiešu nemaz nezina, kurai no trim Baltijas valstīm galvaspilsēta ir Rīga. Lote savu izvēli nenožēlo, vēl vairāk – viņa priecājas, ka dzīvo uz Latvijas – Igaunijas robežas un ka pie mums ir daudz skaistu mežu. Atklājot savus nodomus vecākiem par pārcelšanos uz dzīvi Latvijā, tie klusējot piekrituši, jo zina, ja meita kaut ko būs ieņēmusi galvā, viņa to centīsies īstenot par katru cenu. Mācības ārpus ierastās vides Lote izvēlējās arī tāpēc, lai varētu apgūt vēl kādu jaunu valodu. Un kāpēc tā nevarētu būt latviešu? Te sarunā iejaucās Lotes Valkas mamma Ingrīda. Viņa atceras, ka pirmajā dienā, braucot no Rīgas uz Valku, Lote ar platām acīm vērojusi mainīgās meža ainavas. Lote priecīgi stāsta, ka Ingrīda viņai iemācījusi mežā neapmaldīties un atpazīt ēdamās sēnes no mušmirēm, kā arī ogot. Lote kopā ar savu latviešu ģimeni sēņo un ogo kalnainajos Zvārtavas puses mežos, nevis labi pārredzamajos priežu silos, tāpēc Lotes sajūsma par savu varēšanu ir dubultīga. Lote ir pabijusi arī purvā, kur visi kopā lasījuši dzērvenes.Ingrīdas dzīvesbiedrs Imants meiteni ir ņēmis līdzi uz Gauju makšķerēt. Sēžot laivā upes vidū, Lote sajūsminājusies, kā Imants izvilcis lielu līdaku. Meitene par šiem piedzīvojumiem stāsta tik aizrautīgi, jo to visu viņa savā dzīvē piedzīvojusi pirmo reizi. Lote atklāj, ka ik pa laikam tagadējā ģimene viņai sagādā kādu pārsteigumu. Piemēram, vienā no tumšajiem rudens vakariem Ingrīda lūgusi meitenei saģērbties un doties līdzi uz Valkas Cimzes kapiem. Piebraucot pie tiem, meitenei aizrāvusies elpa, cik skaisti bijis. Ingrīda vēlējusies Lotei parādīt, kā latvieši godā savus mirušos tuviniekus, veļu laikā aizdedzinot piemiņas svecītes. Lote atklāj, ka Vācijā nekas tāds nenotiek. Mājās lielākoties mirušo atdusas vietas atrodas blakus baznīcām un vācieši nemēdz īpaši kopt kapus.
Uz Latviju vēl noteikti atbrauksSarunā atklājas, ka pirmo reizi mūžā Lotei nākas dzīvot starp tik daudz mājdzīvniekiem, jo Ingrīdas mājās mitinās trīs kaķi, no kuriem vismīļākais ir rudulis Rodžers, un divi milzīgi un draiski suņi – Pepija un Sančo. Lai kā Lote gribējusi sev kādu mājdzīvnieciņu mājās Vācijā, vecāki kategoriski iebilduši. Lote ir pārliecināta, ka tad, kad viņa būs patstāvīga, noteikti mājās būs kaķi, vislabāk, ja tas būtu mīlulis Rodžers, bet kaķis būs vēl viens no iemesliem, kāpēc Lote uz Latviju vēl kādreiz noteikti atbrauks. To izdzirdot, Ingrīda tikai priecājas un atklāj, ka Lote pēc rakstura ir draudzīga, saprotoša, gatava uz piedzīvojumiem un jauniem iespaidiem, nav kaprīza un izvēlīga. Vārdu sakot, Lote ir cilvēks, ar kuru var sadzīvot un ir patīkami kopā pavadīt laiku. Kas attiecas uz ēšanas lietām, Ingrīda smejas, vai tik kādā citā dzīvē Lote jau nav dzīvojusi Latvijā, jo viņai garšo viss latviskais – pelēkie zirņi ar speķi, kefīrs, uz malkas plīts gatavoti cepti kartupeļi ar gaļu, pankūkas ar pašu vārītu ievārījumu, pašu dārzā audzētu rutku salāti ar skābu krējumu, sīpoli, cepti pelmeņi, dzeramais jogurts un citas lietas. Gadījumā, ja kādu vakaru Ingrīdai nav bijis vaļas pagatavot vakariņas, Lote labprāt saimnieko virtuvē. Ingrīda atzīstas, ka tagad mājās nejūt tukšas ligzdas sindromu, jo Ingrīdas jaunākais bērns – meita Laila – dzīvo un apgūst veterinārārsta profesiju Smiltenē, tāpēc viņa ir laimīga, ka blakus ir Lote.
Pirmo reizi mūžā izbauda žetonu vakaruVāciete atklāj, ka uz mājām Fuldā viņa dosies pēc Līgo svētkiem – 27. jūnijā. Līdz tam viņa paspēs izdzīvot Līgo vakara mistēriju, ir sapnis aizbraukt uz jūru un apskatīt vēl dažas skaistākās Latvijas vietas, tostarp arī Cēsis. Viņa jau vairākas reizes pabijusi Rīgā, redzējusi Rīgas Zooloģisko dārzu, apskatījusi arī Valmieru. Lote uzskata, ka latvieši ir īsti savas zemes patrioti. To meitene pirmo reizi izjutusi, skolā piedaloties valsts svētku svinīgajā līnijā 18. novembrī. Lote dzied ģimnāzijas jauktajā korī un dejo jauniešu deju kolektīvā “Vendīgs”. Salīdzinot ar vāciešiem, latvieši savas tautas dejas un tautas tērpu nēsāšanas tradīcijas tur augstā godā. Vācieši savus tautas tērpus uzģērbjot tikai alus dzeršanas festivālos, bet jauniete uzskata, ka tas neesot forši. Un arī izslavētais vācu alus viņai negaršo. Arī tautas dejas Vācijā nav tik populāras kā Latvijā. Lote uzskata, ka latvieši ir kārtīgi un precīzi cilvēki, tāpēc arī deju soļi ir jāiemācās, nevis jālēkā, kā pašam ienāk prātā. Kas attiecas uz mācībām, tad Lotei tās galvassāpes nesagādā. Pirms jaunā gada Lote mācījās 10. klasē, bet izrādījās, ka šo mācību vielu viņa jau bija apguvusi skolā Vācijā, tāpēc meiteni pārcēla uz 11. klasi. Lotei nav jāapmeklē krievu valodas stundas, jo tad viņa nevarētu tik labi iemācīties runāt latviski. Viņa slavē savu latviešu valodas un literatūras skolotāju Lilitu Kreicbergu, kas meitenei ir kļuvusi sirdij tuva. Par skolā pavadīto laiku Lote atsaucas tikai pozitīvi, atzīstot, ka Valkā ģimnāzisti prot interesanti svinēt svētkus. Viņa pirmo reizi mūžā redzēja, kā Latvijas skolā svin žetonu vakaru. Vācijā nekas tāds nenotiekot, vācu ģimnāzisti kopā sanāk tikai pēc nokārtotiem gala eksāmeniem. Lote atzīst, ka šajos desmit mēnešos būs ieguvusi ne tikai jaunus iespaidus, izdzīvojusi atšķirīgo, bet arī sapratusi, ka spēj patstāvīgi bez vecākiem organizēt savu dzīvi un brīvo laiku. Jauniete iesaka arī citiem skolēniem nenobīties no nezināmā un doties pasaulē piedzīvot brīnumus.UZZIŅAIKarlotta Doroteja Bachmanne
• 16 gadus veca vācu skolniece no Fuldas
• Ir dvīņubrālis Jakobs
• Pašlaik mācās Valkas ģimnāzijas 11.b klasē
• Mīļākie mācību priekšmeti – latviešu valoda un kulturoloģija
• Dzied ģimnāzijas korī, dejo kolektīvā “Vendīgs”, spēlē teātri
• Apmeklē flautas stundas J. Cimzes Valkas mūzikas skolā
• Nākotnē vēlas studēt arhitektūru
