Kopš bērnības atceros, ka mani vecāki stāvēja garā rindā Trikātas grāmatnīcā, lai nopirktu “Dzejas dienu” izlasi. Un tā katru gadu. Bija tāda neparasta formāta dzejas grāmata, kurā publicējās 80. gadu latviešu dzejas korifeji – Imants Ziedonis, Ojārs Vācietis, Vizma Belševica, Ārija Elksne, Māris Melgalvs, Viktors Avotiņš un citi, kas nu manā atmiņā aizķērušies. Šogad pirms skolas sākuma, kārtojot savu grāmatplauktu, atradu vairākas “Dzejas dienu” izlases. Lai gan vecāku un arī mans personīgais grāmatplaukts piedzīvojis vairākas nopietnas revīzijas, šie izdevumi ir palikuši mantojumā.
Kāpēc es par to stāstu? Tāpēc, ka katru gadu latvieši septembrī dzīvo un elpo ar dzeju. Nemāku teikt, vai tas jau ir kļuvis par mūsu tautas gēnu – lasīt ne tikai sēnes, bet arī dzeju, bet tomēr man ir tāda sajūta, ka bez dzejas nevaram. Lai gan pati ikdienā tikai rakstu, dzejošanu uzskatu par kaut ko īpašu un arī apbrīnoju pašus dzejdarus, jo viņi spēj ar dažām rindām pateikt tik daudz. Ar prieku turu rokās šīs otrdienas “Ziemeļlatviju” un atvērumā “Kad rudens koku lapas ietērpj zeltā, skan dzeja…” uzmanīgi izlasu katru rindiņu un atrodu stiprinājuma un izskaidrojuma vārdus sev. Atliek vien apbrīnot vietējos literātus, kuri mums uztic savas slēptākās domas, un, izrādās, tās der un palīdz arī kādam citam.
Esmu lepna arī par to, ka tikko izdotajā gadagrāmatā bērniem “Garā pupa” lasāmi vairāku valcēniešu – Indras Brūveres-Darulienes, Zanes Brūveres-Kvēpas, Pētera Brūvera, Artura Gobas un Valkas Jāņa Cimzes ģimnāzijas 1. klases skolnieces Lauras Kušķes – dzejoļi. Ja mazais ķipars tā turpinās, ir pamats domāt, ka mums aug jaunā dzejniece. Ja septembrī ir vēlme izjust kaut ko īpašu, tad ziniet – šonedēļ un vēl pēc tam novada pagastos notiek Dzejas dienu pasākumi. Atbalstīsim tos un klausīsimies dzeju. Iespējams, tā sniegs atbildes uz daudziem jautājumiem.
