Arī tā šodien, 1. septembrī, cits citam novēl pedagogi. Ikviens mācību gads ir jauna dzīves cēliena sākums. Un varbūt tieši šajā mācību gadā kādam skolotājam izdosies palīdzēt kādam mazam cilvēkbērnam, lai viņš redzētu apkārtējo pasauli mīlošu un labestīgu pat tad, ja biežāk par laipniem vārdiem sadzīvē nākas dzirdēt rupjus lamuvārdus un piedzīvot, ka “…virs zemes nav taisnības, dūrei tik spēks”, kā savulaik viedi teicis dzejnieks Eduards Veidenbaums. Taču iespēja kļūt citādākam nav pasakas. Tā ir realitāte, ko sasniedz, izejot cauri personīgajiem pārdzīvojumiem. “Es kādreiz meloju, pievīlu un sāpināju tuvus cilvēkus, bet mainījos, jo man palīdzēja,” apmēram tā, publiski uzstājoties koncertā, nesen teica jauns smiltenietis. Slava, popularitāte, ko viņš kādreiz piedzīvojis, izrādījās elki, kas mānīgi ved staignā purvā. Patiesā dzīves jēga ir meklējama citur. Tā ir mīlestība, – visaptveroša, pret dzīvi kopumā. To skaidrot citiem, sniegt roku citu atbalstam var tikai tāds cilvēks, kurš pats ir Personība. Nesen Smiltenes novada skolotājiem Izglītības pārvaldes vadītājs Tālis Jaunzemis stāstīja par profesoru Šalvu Amonašvili, kurš pasaulē popularizē humāno pedagoģiju un lasījis autorseminārus arī Smiltenē. Skolā mazais Šalva bija nesekmīgs, līdz viņā talanta potenciālu saskatīja kāda skolotāja un zēnu ņēma savā paspārnē. Ja tā nenotiktu, sabiedrībā varbūt būtu par vienu gudru, cildenu cilvēku mazāk. Nav viegli būt skolotājam, jo mūsdienu bērni ir sarežģītas būtnes, pieļauju, atsevišķās jomās pat gudrāki par ne vienu vien pieaugušo. Manuprāt, audzināt viņus var tikai ar savu personīgo piemēru, nevis vārdiem. Kāds būsi pats, tādi būs tavi bērni.
