Viena no sportiskākajām Valkā ir Mazuru ģimene. Visiem piemēru rāda ģimenes galva Ainārs. Viņa devīze ir veca kā grieķu filozofi: “Veselā miesā vesels gars.” Ainārs nebija sportojis kopš vidusskolas laikiem, kur viņa klases audzinātājs bija Andris Dainis un tā bija ļoti sportiska klase. Tur tika ielikti labi pamati fiziskajā sagatavotībā, taču pēc tam sekoja gandrīz 20 gadu pārtraukums.Sporta dzīvē pēdējos gados viņu ievilka Aivars Krastiņš, kurš itin bieži Aināru kacināja, aicinot “pašļūtēt”, tas nozīmē slēpot. Viņš sportam iedeva mazo pirkstiņu, un tā viss aizgāja. Nu jau ceturto gadu. Tagad ir slēpošana, skrituļslidošana, skriešana, četrcīņa, “Sportlat” rīkotie un citi pasākumi. A. Mazurs uzskata, ka interese par sportu tādā vai citādā veidā piemīt ikvienam, taču viss izriet no gribēšanas. Itin sportiski ir arī bērni Mārtiņš, Monta un Miks. Izņēmums nav arī viņu mamma Ieva.Atbrīvojas no visa negatīvāAinārs neuzskaita, cik sacensībās viņš ir piedalījies, taču katru gadu noskrien vienu maratonu un pusmaratonu, noskrituļo vismaz 3000 kilometru, noslēpo piecus vai sešus simtus kilometru, piedalās divos vai trijos slēpošanas maratonos un trijos riteņbraukšanas maratonos. “Esmu apmierināts. Mums ir sava pensionāru kompānija,” smaida Ainārs. Viņš savos 43 gados iekļaujas veterānu sporta kustībā.Sportists atzīst, ka viņam visvairāk patīk skrituļošana. Aināram tas ir atbilstošākais. Viņš gan to neuzskata par ekstrēmu un traumatisku sporta veidu, jo neviens speciāli negadījumus (kritienus) neizraisa. Sportisti ir pieklājīgi, koleģiāli ļaudis un nebūt nav agresīvi. Neveiksmes lielākoties izraisa nejaušības. A. Mazurs uzskata, ka fiziskās aktivitātes ļauj atbrīvoties no visa negatīvā. “Tas ir pirmais un pats vieglākais ceļš. Uzvelc krosenes, izskrien mežā un tas palīdz sakārtoties. Varbūt vēl vieglāks, taču daudz sliktāks ceļš ir turēties pie butelītes. Tas nav pareizi. Es nešaubos, ka jau tuvākajos gados daudzi to sapratīs un notiks domāšanas transformācija,” pārliecināts Ainārs. Viņam visnozīmīgākās ir trīs lietas. Katram jāsaglabā sava individualitāte. Jāsaprot, ka laime ir tepat, mūsu zemē. Procesos var piedalīties kaut vai tikai ar pozitīvu domu spēku. Kad esam kopā, tad ar domām vien varam mainīt lietas.“Sports ir laba lieta, taču man šķiet, ka lielie funkcionāri Rīgā, sākot no Olimpiskās komitejas un sporta federācijām, nevelk līdzi. Daudzi neizprot, pat nezina, kā to katlu maisīt, kā sakārtot sporta virtuvi. Jāmaina attieksme pret tautas sportu. Viss ir tik sadrumstalots. Darbojas princips, ka tik man labi. Tā ir milzu problēma. Esmu pārlieku jauns, lai pārzinātu sporta funkcionāru lietas, taču ir acīmredzami, ka tur kaut kas buksē,” norūpējies A. Mazurs.Nečinkst dēļ inventāra Jautāts, kā viņš jūtas savā naudas darbā un kā pelna maizīti, Ainārs atbild, ka strādā lielas kompānijas “Michelin” ietvaros. Viņš darbojas šīs firmas riepu atjaunošanas nozarē. Sabiedrībā valda uzskats, ka šīs riepas ir ļoti dārgas, taču tas pamazām mainās. Rēķinot uz nobraukto kilometru daudzumu, “Michelin” ir vislētākās riepas. Autovadītāji par to sāk domāt, un Ainārs uzskata, ka lūzuma periods ir sācies. “Ja runājam par sadzīvi, ir jāatceras viena lieta – ļaunais nekad neņems virsroku pār labo. Tā ir aksioma,” nešaubās ģimenes galva.Jautāts, cik problemātiski ir sagādāt ģimenei nepieciešamo sporta inventāru, Ainārs atbild, ka materiālā puse patiešām nav mazsvarīga. No tās neizbēgsi, taču tas vienmēr ir individuāli risināms jautājums. Zinām, ka daudziem no mums pašlaik neklājas viegli. “Inventāru jau nemaina visu uzreiz un ar vērienu. To vāc pa kripatiņai. Vienā gadā nopērku slēpes, otrā – slidas un tā pamazām. Reti kurš uzreiz un nepārdomāti var atļauties nopirkt jaunu, labu inventāru. Protams, gribas labas lietas, taču sporta preču cenas ir pasakainas pret mūsu ienākumiem. Es nekautrējos šīs lietas aizņemties, mainīt, iegādāties lietotas. Risinājumus var atrast vienmēr,” pārliecināts sportists. Viņš nedomā, ka inventārs ir činkstēšanas vērts. Aināram šādas problēmas nepastāv un patīkamo sportisko gaisotni tās neietekmē. Viņš ir runājies ar pazīstamo sporta veterānu skrituļslidošanas speciālistu Silovu un ir vienisprātis, ka galvenais ir vēlme darboties un tad jau pārējais arī pievilksies.Gan sports, gan mūzikaDēls Mārtiņš ir 3. klases skolnieks. Viņš pašlaik ne tikai labi mācās, bet ir kaislīgs futbolists deviņgadīgo grupā. Trenējas Valkas novada sporta skolā pie trenera Valērija Kriviņa. Puisis spēlē arī šahu, ziemā slēpo, vasarā skrituļo. “Florbolu gan pametu, jo visu apvienot bija grūti, nevarēju paspēt. Man patīk treneris Valērijs,” atzīst puisis. Viņš lepojas ar gada nogalē nopelnīto balvu “Warrior Cup” izcīņā Igaunijā, kur tika atzīts par labāko spēlētāju savā vecuma grupā. Mārtiņš itin nopietni trenējas badmintonā pie Salvja Lozdas. Pie visa tā bērns atrod laiku nopietnai muzicēšanai. “Ziemeļlatvija” jau rakstīja, ka viņam šoruden izdevās uzvarēt vērienīgā starptautiskā konkursā Lietuvā. Tēvs joprojām brīnās, kā Mārtiņam izdevās pārspēt spēcīgus jaunos mūziķus no Krievijas. “Mūsu skolotājs Guntis Freibergs ir dzīva leģenda. Man grūti iedomāties, kas skolā notiks, kad aizies vecā mūzikas pedagogu paaudze. Muzikālās izglītības kvalitātes līkne visu laiku iet uz leju. Man grūti saprast, kāpēc valstī tiek sagrauta šī izglītība, arī sporta sistēma. Rodas sajūta, ka tas notiek apzināti. Protams, pamatā visam ir finanses, taču nevar tā būt, ka nav veida, kā saglabāt visu labo,” prāto Ainārs.Monta mācās 6. klasē, apmeklē rokskolu un spēlē bungas, dzied un darbojas ansamblī. “Optimistā” pagājušajā sezonā viņai otrā vieta. Savukārt 14 gadīgais Miks spēlē badmintonu un mūzikas skolā apguva marimbas spēli, taču pašlaik mācības ir pārtraucis ar domu tās atsākt. Viņš ir absolvējis mākslas skolu. Ģimenes saimniece Ieva strādā bērnudārzā “Pasaciņa” par audzinātāju. Viņa labprāt slēpo un arī nūjo.Visa ģimene piedalās skriešanas seriālā “Optimists”, jo tas ir gana azartisks pasākums mūsu pilsētas mērogam. “Tas vairs nav tik labi apmeklēts kā kādreiz, jo daudzi cenšas meklēt laimi Anglijā. Ir pēdējais laiks saprast, ka laime jāmeklē tepat Latvijā. Kamēr cilvēks ciklējas uz materiāliem labumiem, viņš stagnē un neattīstās,” uzskata Ainārs.
VIEDOKĻI
Aivars Krastiņš, sportists:- Mēs gan neesam bieži kopā treniņos un sacensībās, jo mūsu specializācijas ir nedaudz atšķirīgas. Ainārs vairāk trenējas skrituļslidošanā un slēpo klasiskajā, nevis slidsolī kā es. Tomēr, kad esam kopā, redzu, ka Aināram patīk aprunāties par sportu. Viņš daudz interesējas par ārzemju notikumiem sportā. Varu apgalvot, ka Ainārs ir ļoti izpalīdzīgs. Uzskatu viņu par talantīgu, jo man šķiet, ka viņam viss ātri padodas. Viņš prot sevi pielāgot situācijai.Ilmārs Zaļais, treniņu partneris:- Dzīvē Ainārs ir atsaucīgs, ar humoru apveltīts un pozitīvi noskaņots cilvēks. Gluži tāds pats viņš ir arī sportā. Vispirms jau ļoti mērķtiecīgs. Ainārs neizlaiž nevienu treniņu neatkarīgi no laika apstākļiem. Uzskatu, ka trīs gadu laikā viņš ir daudz sasniedzis. Ir labi apguvis klasiskās slēpošanas soli. Ainārs uzrāda labus rezultātus Tartu maratonos. Piedaloties tikai trīs gadus, viņš ir sasniedzis tādus rezultātus, kādus sasniedz daudz pieredzējušāki sportisti. Šajās Eiropā lielākajās sacensībās viņš iekļuva pirmajā simtā. Tas ir labs sniegums, jo Tartu piedalās pasaules vadošie sportisti. Piemēram, skrituļslidošanas maratonā pagājušajā sezonā Ainārs pusdistanci noslidoja līdergrupā kopā ar pasaules čempionu Mareno no Venecuēlas. Tas nu bija par traku turēties līdzi pasaules čempionam. Aināra fiziskā sagatavotība nav tik laba, taču Latvijā 40 gadnieku grupā viņš tikai neuzmanības dēļ nekļuva par čempionu. Pēc tam Tartu savu pāridarītāju Latvijas čempionu viņš apsteidza par deviņām minūtēm. Arī sešu stundu slidojumā Tallinā Ainārs izcīnīja 10. vietu, un tas ir sasniegums starptautiskā arēnā.
