Kāpēc kāds dara to, ko dara, zina tikai pats darītājs. Pārējie var tikai minēt, jo patiesība ir paslēpta viņiem nezināmu cēloņu un seku likumsakarībās. Kāpēc vieni naktī pirms Lielās talkas Smiltenes Vecajā parkā nozāģēja koka lapeni, tautā dēvētu par “sēnīti”? Kāpēc citi (bet varbūt tie paši) nākamajā naktī pilsētā, Blaumaņa ielā, nogāza ceļa zīmi? Cilvēki ir sašutuši, lamā vandaļus dažādos vārdos, vaino visvairāk aizdomās turēto personu grupu – jauniešus – un pārmet viņiem bezdarbību, kad prāts no gara laika aizgājis atpūsties. Bet varbūt vainīgajiem to tikai vajag: būt apvītiem ar šo anonīmo “varoņdarbu” slavu jeb, precīzāk sakot, neslavu? Varbūt arī kādam lapenē notiekošās izklaides traucēja. Varbūt citiem savā jaunības dumpīgumā jeb noliegumā gribējās ieriebt. Ne jau kādam konkrēti, bet vispārīgi, – “viņiem visiem”. Protams, arī tas ir tikai viens no minējumiem, kas nāk prātā, atceroties savu jaunību. Kā teikts Bībelē: kurš ir bez grēka, lai met akmeni pirmais. Taču ir svarīgi prast laikā apstāties. Arī šodienas jaunieši reiz izaugs. Var jau būt, ka kāds saviem mazbērniem ar lepnumu stāstīs, – “eh, kad es biju jauns, tad ceļa zīmes locīju un lauzu bez jēgas!”. Bet ja nu notiek citādi? Nozāģētā “sēnīte” nez vai saviem galinātājiem visu turpmāko dzīvi rādīsies murgos. Taču, ja neizdodas prast apstāties un, galvenais, saprast, cik ir stulbi darīt tamlīdzīgas lietas, tad izpratne par dzīvi un tās jēgu var palikt greiza uz mūžu. Un tad vecumdienās nāktu atklāsme, – sasodīts, bet kāda jēga kādam vispār bija no manas dzīves, jo tā vietā, lai kaut ko radītu, tikai postīju.
