Laiki mainās, bet joprojām populārākās šūpuļdziesmas ir “Aijā žūžū, lāča bērni”, “Kaķītis mans” un “Velc, pelīte, saldu miegu”. To ceturtdien secināja Launkalnes sākumskolas pirmsskolas grupiņu audzēkņu vecāki un skolotājas.
Pirmo reizi Launkalnē pirmsskolas grupiņām notika šūpuļdziesmu pēcpusdiena. Mazie bērni uz to ieradās, tērpušies pidžamās vai naktskreklos, līdzi paņēmuši spilvenus un mīļākās rotaļlietas, un kopā ar mammām un skolotājām dziedāja mīļākās šūpuļdziesmas.“Ļoti jauks pasākums. Audzinātājām ieteikšu kā nākamo sarīkot tautasdziesmu pēcpusdienu,” spriež piecus gadus vecā Ritvara mamma, launkalniete Vineta Roziņa.Kad mājās ar dēlu sprieduši, ko dziedāt šūpuļdziesmu pēcpusdienā, Ritvars teicis – “par to puisīti azotē” (“Circenīša Ziemassvētki” – redakcijas piezīme). Taču vismīļākā mātei un dēlam ir “Šūpuļdziesma” no dziedātājas Ainas Božas repertuāra. Tajā ir ļoti skaisti vārdi, piemēram, “sienāzītis vakarā vijoli spēlē, un taurenītis rožlapās gultiņu klāj”, atceras V. Roziņa. Kad Ritvars, maziņš neesot gribējis gulēt pusdienlaiku, abi ar mammu klausījušies dziesmas ierakstu un dziedājuši līdzi, līdz mazais aizmidzis.Pavisam Launkalnes sākumskolā ir trīs pirmsskolas grupiņas, kuras apmeklē 51 bērns. Uz šūpuļdziesmu dziedāšanu gluži visi neieradās, taču kopumā pasākums bija labi apmeklēts, gandarīta atzīst skolas direktore Ināra Grundāne. Lai tematiskā pēcpusdiena izdotos, tās rīkošanā radošu izdomu ieguldīja pirmsskolas skolotājas un viņu palīdzes. Katrai ģimenei viņas arī sagatavoja dāvanu – pirkstu lellītes un pateicības rakstu. Uz pasākumu ieradās visa četrus gadus vecā Gustava ģimene. “To vien gribējās, kā dziedāt, mīļot un aijāt mazos mīluļus, jo sajūta bija ģimeniska. Liels paldies audzinātājām un auklītēm par izdomu! Iesaku šādu pasākumu rīkot katru gadu. Žēl vecāku, kuri šoreiz netika,” atzīst Gustava mamma Signe Šūtele.Viņa uzsver, ka laiks, kad vecāki saviem bērniem var lasīt vakara pasaciņas un dziedāt šūpuļdziesmas, ir ļoti īss, tāpēc katrā ģimenē būtu tam jāatlicina laiks, neraugoties uz aizņemto ikdienu. “Kad liekam lielo brāli gulēt, sanākam kopā ar tēti un mazo māsu, lasām pasaku, samīļojam mazos un pasakām, cik ļoti viņus mīlam,” stāsta S. Šūtele.
