Virsrakstā liktos vārdus 1939. gada Lieldienās rakstījis dzejnieks Edvards Virza, un šo pravietojumu viņam esot nodiktējusi kāda noslēpumaina balss. Mans nolūks gan nav ar šādu atgādni biedēt cilvēkus, bet notikumu gaita pasaulē vedina uz domu, ka gaidāmas nozīmīgas pārmaiņas. Vispirms Krievijā.Pārmaiņu pieteikums saistāms gan ar Borisa Ņemcova slepkavību un tās dīvaino izmeklēšanu. Sekojošā Putina nozušana, domājams, saistās ar Čečenijas vietvalža Kadirova lomu minētajā slepkavībā, kuru Maskavas drošības iestādes nespēj un nedrīkst izmeklēt. Kadirovs vajadzīgs Putinam, un Putins vajadzīgs Kadirovam. Ja šis tandēms jūk, tad Čečenija var pasludināt neatkarību, pārņemt savā kontrolē naftas ieguves uzņēmumus, un Maskavai būtu grūti izšķirties par trešo Čečenijas karu. Atgādināšu, ka šajā republikā vairs faktiski nav krievu un citu krievvalodīgo. Pašlaik Kadirovs var muldēt, ka Ņemcovs nogalināts pēc Obamas pasūtījuma.Otra ķibele Putinam saistās ar vajadzību atrisināt Austrumukrainas konfliktu. Noprotams, ka aizvien nav atmesta doma ieņemt Mariupoli. Tikmēr pašā Ukrainā beidzot sākušās reformas un cīņa pret oligarhiem. No politikas atbīdīts odiozais miljardieris Kolomoiskis, kuram pirms gada bija izšķirošā loma separātistu apturēšanā. Kamēr Ukrainas armija vispār nebija kaujas spējīga, Kolomoiskis finansēja vismaz 2000 brīvprātīgo bataljonu, kuri prata gan karot, gan laupīt.Pietiek kaut nedaudz paklausīties Maskavas televīziju, lai saprastu, cik nozīmīga Krievijai ir Ukrainas tēma. Neviens eksperts vairs nopietni nerunā par situāciju pašā Krievijā, jo dominē tikai ukraiņu lamāšana un zākāšana. Protams, arī latvieši aizvien ir fašisti, pilnīgi ignorējot faktu, ka nesen Sanktpēterburgā sanāca visīstāko nacistu salidojums, kuri labi apguvuši hitlerisko sveicienu Sig heil! Un kuri par savu fīreru pasludinājuši Putinu. Un tie marginālo ultralabējo partiju pārstāvji no Austrijas, Vācijas, Grieķijas, Itālijas, Francijas, Britānijas, Dānijas un Zviedrijas, kas piedalījās krievu fašistu pasākumā, turpmāk savās zemēs centīsies slavēt Kremļa politiku un Putinu personīgi. Un nevajag mums mierināt sevi, ka Vakareiropas zemēs šīm neonacistu grupām visai maza loma, jo laikā, kad šur tur teroraktus veic islāmisti, kad saasinās ekonomiskā konkurence, kad pasaulē neviena valsts, izņemot Singapūru, nav pilnībā izskaudusi nabadzību – šādos apstākļos pieaug pieprasījums pēc populistiskām partijām. Visuzskatāmāk to apliecina Grieķija.Kaut Krievijā ekonomiskais stāvoklis kļūst ik dienas jo žēlīgāks, krievu sabiedrība kopumā ir ļoti pacietīga, noteikta loma ir arī prasmīgai smadzeņu skalošanai. Bet vismaz Maskavā, kur dārgo dzīvokļu dēļ bezdarbniekiem izdzīvošana kļūst traģiska, visai strauji notiek cilvēku noskaņojuma maiņa. Interesanti atzīmēt faktu, ka par godu Krimas pievienošanas gadadienai organizētajā mītiņā tautu nācās sapulcināt ar visai dīvainām metodēm. Piemēram, ar interneta starpniecību cilvēki varēja iepriekš pieteikties, pie ieejas mītiņa apsargātajā laukumā tad katrs saņēma kvīti, par kuru vēlāk varēja saņemt samaksu, kas līdzinājās aptuveni sešiem eiro. Un gribētāji atradās, kaut lepnums par to, ka “Krima ir mūsu”, vairs tikpat kā nebija.Protams, Krievija aizvien bruņojas un šantažē Eiropu ar naftas un gāzes embargo. Tas nekas, ka ar lielu lepnumu atklātais gāzes vads pa Baltijas jūras gultni vairs noslogots tikai par 50 procentiem, tas nekas, ka vairākas zemes jau veic priekšdarbus slānekļa gāzes ieguvei. Tas, protams, Kremli satrauc, jo Krievija finansē dažādas zaļo protestētāju kustības Rumānijā un Polijā, lai nepieļautu slānekļa gāzes un naftas rūpniecisku ieguvi.Ir pienācis brīdis, kad arī Rietumiem jāmainās, jo pārprasta demokrātija un cilvēktiesību daudzināšana iepretī totalitāriem režīmiem kļūst par nopietnu kavēkli pieņemt saskaņotus lēmumus. Kas notiktu, ja nopietna kara gadījumā valstu budžeti vairs nespētu finansēt pensiju un pabalstu izmaksas? Minētajā Singapūrā, teiksim, bezdarbnieku pabalstu vispār nav, līdz ar to arī bezdarbnieku tur faktiski nav.Traģisks notikums, kad viens psihiski slims pilots lidmašīnu ietrieca Alpu kalnu nogāzē, arī daļēji saistās ar demokrātijas trūkumiem. Kaut mediķi diagnozi noteikuši, cilvēktiesības paredz, ka par cilvēka slimību nedrīkst informēt darba devējus. Avīzes daudz raksta par pilota biežo depresiju, kas varētu būt vienkārši drūms garastāvoklis. Manuprāt, pareizi būtu jārunā par maniakālo depresiju, ar šo kaiti sirgstošie slimnieki nereti izlec pa septītā stāva logu vai ar automašīnu mērķtiecīgi triecas kokā. Cits sirdzējs grib kļūt slavens, tāpēc cenšas nogalināt kādu slavenību, teiksim, ļoti populāru estrādes dziedātāju. Un tas ir dīvaini, ka autovadītāja tiesības nedrīkst piešķirt cilvēkam ar šādu diagnozi, bet lidmašīnu vadīt, kā redzam, drīkst.Uz globālo notikumu fona Latvijā visas samilzušās problēmas politiķi pūlas aizēnot ar prezidenta kandidāta izraudzīšanu, kaut saprotams, ka sabiedrības viedoklis ir tik daudzveidīgs, ka pie labākās gribas nekādas vieglprātības nebūs, tāpēc visu izšķirs Saeima.Ko īsti grib tauta? Cilvēki dalās vismaz trijās grupās. Vieni esot tādi, kuriem iekšā ir, bet ārā nenāk. Tādi tautai nepatīk. Tautai vajag, lai cilvēkam bagātīgi nāk ārā, nebēdājot par to, vai iekšā ir vai nav. Tautai vajadzīgs tas dzīvais ūdens, ko valstsvīri spēj liet un liet aumaļām kā nebeidzamus runas plūdus. Ja cilvēks prot skaisti norunāt, tad tauta gatava apraudāties.Kamēr politiķi rīko diskusijas, tikmēr ierēdņi darbojas, apgūdami tā saukto Eiropas struktūrfondu naudu. Sevišķi aktīvi un brīžam absurdi izrīkojas dažādu vides sargātāju organizācijas. Vieni, lai dabūtu naudu, gatavi svilināt mežu Gaujas nacionālajā parkā, citi cer uz miljonu, ja izdotos pārpurvot kādu tūkstoti hektāru. Savulaik daži mākslinieki, lai dabūtu čunguru Sorosa naudas, Rīgā vecu tramvaja vagonu uzstutēja “uz pakaļkājām”. Teica, tā esot modernā māksla. Kas neprot pelnīt ar darbiem, tie gudro nedarbus.
