Brīdī, kad rakstu šīs rindas, pūš ass vējš. Tas nemaz vairs nežēlo lapas, kas norautas skumīgi gar logu novirpuļo savu pēdējo deju. Rudens. Gadalaiks, kurā tā vien gribas saritināties zem siltas segas ar piparmētru tējas krūzi rokā un skatīties romantiskas filmas. Ja vēl šo noskaņu paspilgtina sveces liesma, tad ir pavisam labi. Tas varētu būt viens scenārijs, kā pārlaist rudeni. Manuprāt rudens ir pats īstākais laiks sevis sakārtošanai un bagātināšanai. Kad visas vasaras skriešanas un darīšanas ir aiz muguras, tad vairāk laika atliek pašam sev. Labākais veids, kā saprast savas dzīves kopainu, ir nedaudz atkāpties. Līdzīgi, kā to dara mākslinieki – glezno, glezno un tad atkāpjas no molberta, lai saskatītu gleznas kopainu un ar krāsām radīto noskaņu. Esmu dzirdējusi, ka tā iesaka rīkoties arī psihoterapeiti. Profesionāļi uzskata, ka dzīve ir tāds pats molberts, kurā ir jāsaredz, ko mēs paši tur gleznojam vai esam uzgleznojuši. Domāju, ka, izvērtējot dzīvi, nevajadzētu gauži raudāt un nožēlot izdarīto. Tas nekur neder. Tā vietā labāk meklēt iespēju, lai izkrāsotu savu dzīvi ar spilgtiem iespaidiem un emocijām, ar jaunām zināšanām. Un rudens mēneši ir īstais laiks, kad varētu apmeklēt radošos kursus, izglītoties, piemēram, sākt mācīties dikti sarežģīto igauņu valodu vai katras brīvdienas pavadīt nedaudz citādāk – kaut vai beidzot apmeklēt Valkas novadpētniecības muzeju un kājām izstaigāt Valgu. Vēl atliek pārgājiens uz estrādes mežu, Zāģezeru vai arī sen neredzētu draugu apciemojums. Rudenī tik daudz var iespēt, ar savām rokām uzmargot kādu rokdarbu vai izmēģināt steigā atliktu interesanta ēdiena recepti. Tikai mazliet fantāzijas, un rudens vairs nebūs pats skumjākais gadalaiks, bet laiks, ko veltīt sev. Izbaudīsim to!
