Man kaut kā šķiet, ka agrāk daudzi no mums bija laimīgāki. Tagad ļaudis steidzas pa dzīvi, strādājot garas stundas un dzenoties pēc naudas, jo jānomaksā rēķini, jāpabaro bērni. Redzu, kādā izmisumā dažkārt tas dzen man pazīstamus cilvēkus. Nemitīgs stress, pārdzīvojumi, nevajadzīgi strīdi. Dažkārt draugu lokā sakām – nauda laimīgu nepadara, bet nomierina gan.
Arī es vienmēr esmu tiekusies, lai būtu labāk, lai pienācīgi varētu parūpēties par sevi, par bērnu. Jā, naudas esamība ir svarīga, bet ne svarīgākā. Laiks ir tas, ko nevar nopirkt ne par kādu naudu, to nevar atgriezt atpakaļ vai paņemt avansā. Kad par to domāju, man acīs sariešas asaras, varbūt tāpēc, ka tas skar personiski. Katru dienu tas mums visiem ir vienāds – 24 stundas diennaktī, bet tikai no mums pašiem atkarīgs, cik jēgpilni to izmantojam. Pirms devos atvaļinājumā, intervēju savu ģimenes ārsti Marutu Bindri, kura bērnībā mani izglāba, kamēr citi nespēja vai nevēlējās palīdzēt. Marutu intervēju rubrikai „Vārdadiena”, taču ārstes teiktais par laiku, kas mums nav bezgalīgs, nosēdās kaut kur dziļi sirdī un ik dienu par to piedomāju. Šis atvaļinājums man bija viens no jaukākajiem pēdējo gadu laikā. Nekur nebiju aizceļojusi, taču, darot mazos ikdienas darbiņus, daudz vairāk novērtēju to, kas man ir šobrīd. Biju aizbraukusi pie vecmāmiņas uz laukiem, pie sava onkuļa apskatīt kucēnus, pavadīju laiku ar draugiem, kaut uz īsu brīdi, bet radu iespēju satikt cilvēkus, kas man ir svarīgi, mīļi un tuvi. Un tas viss piepildīja manas dienas, jutu gandarījumu, ka nebiju izšķiedusi laiku, nedarot neko. Ir lietas, notikumi un vēstis, ko nevaram ietekmēt, bet mēs vienmēr varam pamainīt savu attieksmi un redzējumu par tām. Jāatzīst, ka es joprojām tikai mācos novērtēt un priecāties par to, kas man ir, nevis, kā trūkst.
