Rīt pulksten 15 Valkas pilsētas kultūras namā gaidīts ikviens, kurš vēlas būt kopā ar Valkas Jāņa Cimzes ģimnāzijas tautas deju kolektīvu “Vendīgs” un svinēt kolektīva pilngadības svētkus koncertā “18. pietura”. Pasākumā uzstāsies arī ģimnāzijas jauktais koris “Cimzes kods” un Valkas novada bērnu un jauniešu centra “Mice” deju kolektīvs “Vainadziņš”.
Lai sestdien pasākums izdotos un nesajuktu deju solis, šonedēļ “Vendīgam” notiek ne tikai mēģinājumi, bet otrdien arī deju kolektīvu starpskate Smiltenē. Kā vairums Latvijas jauniešu deju kolektīvu, arī valcēnieši gatavojas cīnīties par iespēju šovasar piedalīties Skolēnu Dziesmu un deju svētkos. Konkurence ir milzīga, tāpēc kolektīvs ir izvirzījis mērķi dejot un vēlreiz dejot.
Pēdējos piecus gadus kolektīvu vada Vineta Skutāne. Pirms kārtējā mēģinājuma Vineta ierodas nedaudz satraukusies, jo, kā pati saka, darbi gāž no kājām. Taču, sākot runāt par dejām un dejošanu,Vineta atklāti izstāsta savu redzējumu par kolektīvu un mūsdienu jauniešu vēlmi dejot tautas dejas. Jāpiekrīt vadītājai, ka, lai smaidoši un sapucēti jaunieši uz skatuves dejotu, ikdienā ir jādara smags darbs.
– Kā nolēmāt “Vendīgam” svinēt 18 gadu jubileju?
Vineta Skutāne: – Uzskatu, ka jubileja ir apaļi cipari. Šo koncertu rīkojām ar mērķi, lai iegūtu skatuves pieredzi. Pasākumā piedalīsies visi vietējie kolektīvi, kas pošas uz Dziesmu svētkiem. Gatavojoties šim notikumam, papētīju visu pieejamo informāciju. Diemžēl tās nemaz nav tik daudz, jo līdz šim kaut kā neviens nav uzņēmies veidot kolektīva arhīvu. Tas noteikti būs jādara. Uzgāju, ka pirms astoņpadsmit gadiem janvārī uz deju kolektīva pirmo mēģinājumu ieradās divpadsmit meitenes un viens puisis. Kolektīva pirmā vadītāja bija toreizējā pilsētas kultūras nama direktore Aija Sallu. Mēs gribējām nosvinēt savu pilngadību, jo tas ir pats labākais laiks, lai sāktu pašapliecināties un demonstrēt zināmu briedumu. Koncertā pamēģināsim izdejot 18 pieturas un ceram, ka tas izdosies skaisti un raiti. Pasākumu organizējām arī ar vēlmi, lai beidzot pilsētas kultūras namā redzētu jaunus cilvēkus. Nav tā, kā vairums pilsētā runā. Valkā ir darbīgi un atraktīvi jaunieši. Interesanti, ka kolektīva dalībnieku vidējais vecums nav vis 18 gadi, bet gan 16 gadi un trīs mēneši.
– Ko nozīmē kolektīva nosaukums “Vendīgs”?
– Ilgi domājām par nosaukumu, jo, atklāti sakot, nebija ideju. Varbūt nedaudz smieklīgi, bet es kā vēsturniece izlasīju grāmatu par latviešu vecvārdiem. Jauniešiem piedāvāju vairākus variantus, viņi izvēlējās šo vārdu. Tas ir lībiešu izcelsmes vārds, bet Valka ir absolūti lībiešu, latgaļu un igauņu miksējums, tāpēc šis nosaukums šķita pieņemams. Vendīgs nozīmē ašs, žiperīgs, apsviedīgs un jestrs. Kolektīvam ir arī savi ceļa vārdi – latviešu tautas dziesma:
“Vendīgs auga ozoliņis
Vendīgā kalniņā:
Zelta zari, vara saknes,
Sudrabiņa lapiņām.”
– Vai tev kā kolektīva vadītājai, kura piecus gadus darbojas ar dejotājiem, šis pasākums arī būs kā sava veida atskaite?
– Gan jā, gan nē. Kolektīva vadību pārņēmu no otrās vadītājas Silgas Strazdiņas. Koncertmeistare gan visus šos gadus bijusi viena. Tā ir Tija Bērtiņa. Nezinu, kāds man var būt atskaites punkts, jo pati neesmu mācījusies par deju kolektīvu vadītāju. Protams, esmu apmeklējusi daudz un dažādus kursus. Svinot Latvijas simtgadi, “Vendīgs” piedalījās Latvijas Vispārīgajos Dziesmu un deju svētkos. Ir pagājuši divi gadi, un kolektīvā no iepriekšējā sastāva divdesmit dalībniekiem dejo tikai trīs puiši, kuri zina, ko nozīmē Dziesmu un deju svētki. Tā tas diemžēl ir ar skolu jauniešu deju kolektīviem. Gatavojoties šiem Dziesmu un deju svētkiem, 10.–12. klašu grupā visi esam vienādi. Netiek ņemts vērā, vai kolektīvs darbojas lauku vidusskolā vai kādā Rīgas tautas deju studijā. Mums kājas ir jācilā divreiz vairāk. Dievs dod dejotājiem saprast, ka Dziesmu svētkos uz deju laukuma vieta ir ierobežota un grupā, kurai pieder “Vendīgs”, konkurence ir nežēlīga. Mums tiešām ir jācīnās par iespēju piedalīties lielajos svētkos. Strādāt ir nenormāli grūti. Tiklīdz iemācāmies polku un palēcienu, tā jaunietis no kolektīva aiziet, jo ir pabeidzis skolu. Priecājos, ja “Vendīga” bijušie dalībnieki turpina dejot.
– Vai paši dejotāji grib tikt uz svētkiem Rīgā?
– Par trim dejotājiem, kas izbaudījuši svētku gaisotni, zinu, ka viņi ļoti vēlas izjust to īpašo sajūtu, kādu tur var piedzīvot. Tie, kuri nav bijuši, vēl nezina, tāpēc reizēm man rodas duāla sajūta. Jaunietis mēģinājumos redz tikai smagu darbu. Vienmēr paturu prātā, ka maniem dejotājiem ir milzīga mācību un ārpusstundu nodarbju slodze. Lielākā daļa no viņiem dzied skolas korī, darbojas jauniešu domē un skolas padomē, labi mācās, raksta zinātniski pētniecisko darbu. Viņi raujas uz vairākām pusēm. Reizēm redzu, ka pienāk brīdis, ka jaunietis vairs nesaprot, uz kuru pusi viņam jādejo. Bieži man mēģinājumos pēc nodejotas dejas viņi jautā, vai bijis labi. Nekad nesaku, ka bija tik labi, lai nevarētu nodejot vēl labāk. Uz to mums visiem jātiecas. Kad 12. maijā saņemsim rezultātus, tad teikšu uzslavas vai arī neteikšu neko. Daugavas stadionā viņiem varēšu pateikt, ka nu reiz gan ir nodejots labi. Neba jau mēs vienīgie laukos mokāmies ar to, ka bērniem skolā jāskrien uz visām pusēm. Mums jārēķinās gan ar laiku, gan pieejamiem cilvēkresursiem.
– Ja tiksiet uz Rīgu, vai tā būs arī tava uzvara?
– Man tas vairs nav dzīvības un nāves jautājums. Ja sāktu skaitīt, cik Dziesmu un deju svētkos esmu piedalījusies, tad šķiet, ka skaits jau pārsniedz desmit atzīmi. Atklāti sakot, man vairs nevajag pašapliecināties, iegūstot biļeti uz Dziesmu svētkiem. Tā būs jauniešu uzvara. Sarežģītākais moments ir tas, ka reizēm viņi nesaprot, ko ar to iegūst. Daudziem atmiņā palikusi sajūta no tiem laikiem, kad, dejojot jaunāko klašu deju kolektīvā, Dziesmu svētkos ir bijis grūti, piedzīvoti nepatīkami brīži, visi bijuši spiesti sadzīvot vienā telpā un nācies lietū izmirkt līdz pēdējai vīlītei. Šajos svētkos deju laukumos dejos 18 600 dalībnieku un tās būs neatsveramas emocijas. Es tās esmu vairākkārt izbaudījusi, tā bagātinot savu sajūtu bagāžu. Tas jauniešiem ir jāsaprot, un to bieži uzsveru, ka pašiem ir ļoti jāgrib tikt uz svētkiem. Ja ar to varu jauniešus saslimdināt, tad tā ir mana personīgā uzvara.
– Vai jubilejas koncertā mainīsiet tērpus?
– Jā. Beidzot varu uzelpot, jo dejotājiem tik tiešām ir skaisti tērpi. Tas paveikts, pateicoties pašvaldības atbalstam un īstenotajiem projektiem. Meitenēm pēdējie tērpi tapa tāpēc, ka uz brunču jostām vairs nebija vietas, kur pāršūt pogu. Jauniešiem, sākot dejot, ir cits izmērs, bet pieaugot viņi mainās un, lai tērpi derētu, ir jāpāršuj pogas. Pogas nepaguruši šujam un pāršujam. No skatītāju rindām jau to nevar redzēt, bet paši zinām, kā ir patiesībā. Vienu gadu pastalas der, bet nākamajā gadā kāju pirksts lien jau ārā. Puišiem bija tādi krekli, kurus vairs nebija iespējams salāpīt. Tagad mums ir jauni. Jāsaprot, ka skolas deju kolektīvs aktīvi dejo pavasarī un tad reizēm ir tā, ka krekli ir jāizgriež. Tā tie tērpi novalkājas.
– Vai pa šiem pieciem gadiem tev atmiņā ir palikuši kādi īpaši dejotāji?
– Apzināti teikšu – nē. Mēs esam tautas deju kolektīvs, nevis solo numuru izpildītāji. Dejošana un dziedāšana iekļaujas mācību procesā, jo darbošanās kolektīvos māca jauniešiem saprasties, pielāgoties un būt komandas loceklim. Kurš darba devējs mūsdienās grib cilvēku, kurš nevar un nemāk iekļauties kolektīvā? Taču vispārējā liberālisma un individuālisma laikmetā tas nav nekas nepierasts, ja kāds mēģinājumā pasaka, ka otram nedos roku. Kā mēs visi kopā dejosim, ja tas tā notiek? Pati, dejojot kādā kolektīvā, piedzīvoju situāciju, kurā domāju, ka mani apceļ. Kāds pāris nenodejoja pareizi un visiem bija vēlreiz jādejo. Mans pārinieks pateica, – lai tas pāris dejo vieni, jo viņi kļūdījās. Šādas situācijas cenšos nepieļauj, jo tikai kolektīvā ir spēks un saskaņa.
– Vai no dejotājiem ir izvirzījies kāds neformālais līderis vai kolektīva vecākais?
– Mēs nevēlam vecāko, bet zinu, pie kura no dejotājiem vērsties un lūgt atbalstu. Viņi ir tie, kuri palīdz vilk vezumu, kas nav viegls. Tas ir stāsts par to, kā mūsdienās jaunieši uzņemas atbildību. Diemžēl tas ir sāpīgs jautājums par atbildības uzņemšanos līdz galam. Nereti nākas dzirdēt: “Ai, man nesanāca, es aizeju.”
– Vai esi stingra vadītāja?
– Bērni saka, ka es par maz kliedzot. Vajagot vairāk. Reizēm vecāki pārmet, ka skolotāji uz bērniem paceļ balsi. Reizēm pat neatceros, ko kādam esmu pateikusi vai neesmu, jo mēģinājumos skaļi skan ierakstu mūzika, Tija spēlē klavieres. Iespējams, kādam šķiet, ka es kliedzu. Ja čukstēšu, nekas mums nesanāks. Mani nesadzirdēs. Strādājot ar dejotājiem, jūtu, ka mana balss ir nosēdusies. Gribu teikt, ka tā tas ir gandrīz visos kolektīvos, ka vadītājs runā skaļā balsī.
– Vai cerat, ka sestdienas koncertu apmeklēs pietiekami daudz skatītāju, tostarp bijušie “Vendīga” dejotāji?
– Mēs ceram, ka zāle nebūs pustukša. Koncerts ir bez maksas. Nāciet un skatieties, ko uz skatuves rādīs jaunieši. Protams, ir skaisti, ja jaunieši dejo ideāli, bet skaisti ir arī tad, ja dejotāju sejās saskatāmas patiesas emocijas un prieks.
viedokļi
Keita Pelēce, Valkas J. Cimzes ģimnāzijas 11.b klases skolniece:
– Kopš 10. klases sākuma dejoju “Vendīgā”. Mani pēc dokumentu iesniegšanas mācībām 10. klasē mīļi uzrunāja skolotāja Vineta. Viņa bija satraukusies, jo pēc simtgades Dziesmu un deju svētkiem no kolektīva bija aizgājušas vairākas meitenes. Par dejošanu domāju kopš 7. klases, bet nevarēju saņemties un bija daudz citu pienākumu un apņemšanos. Nevienu mirkli neesmu nožēlojusi savu piederību “Vendīgam”. Personīgi man ļoti gribas piedalīties Dziesmu un deju svētkos, jo neesmu nekad tajos bijusi. Mēģinājumos ļoti cenšos. Sestdienas pasākumam rakstīju scenāriju. Šajā procesā piedalos ar sirdi un dvēseli. Ceru, ka visiem patiks, jo būs arī smieklīgi, sirsnīgi un mīļi momenti.
Krišjānis Zauska, Valkas J. Cimzes ģimnāzijas 11.b klases
skolnieks:
– Kolektīvā dejoju kopš aizvadītā gada oktobra. Kolektīvā trūka puišu, un skolotāja man palūdza atnākt uz mēģinājumu. Man ļoti patīk un dejoju arī pietiekami labi. Pirms tam esmu dejojis “Vainadziņā” un ar šo kolektīvu piedalījies Dziesmu un deju svētkos. Tagad arī ļoti gribu dejot svētkos. Skolotāja mums ir pietiekami prasīga un vajadzības gadījumā prot pateikt arī kādu stingrāku vārdu. Viņa ir arī jauka. Mēs cenšamies nebastot mēģinājumus, jo tas nebūs labi ne pret citiem dejotājiem, ne pret skolotāju. Ja kāds basto, mēs tiešām dusmojamies, jo esam viens kolektīvs ar vienu mērķi – dejot Dziesmu svētkos. Ceru, ka sestdien koncertu apmeklēs pietiekami daudz valcēniešu. Mēs vēlamies sniegt pozitīvas emocijas un paši tās piedzīvot.
Gvido Gendrjuks, Valkas J. Cimzes ģimnāzijas 11.b klases
skolnieks:
– Sāku dejot kopā ar Krišjāni. Man gribējās dejot jau kopš 10. klases, bet nebija drosmes pieteikties. Domāju, ka būšu tāds vienīgais, kurš neko nemācēs. Sākot mācīties
11. klasē, saņēmos, jo uzskatīju, ka sācies jauns gads, tāpēc jāīsteno jaunas apņemšanās. Nenožēloju apņemšanos, jo man patīk mūsu kolektīvs. Īpaši man patīk dejot deju “Tautu meitas”. Arī tas, kā mēs mēģinājumos strādājam. Pašlaik simtprocentīgi nevaru apgalvot, ka tiksim uz Rīgu, bet es ceru, ka mums tas kopā izdosies. Dziesmu svētku gājienā esmu nesis Valkas novada karogu, bet kā dalībnieks neesmu piedalījies. Draugi man teikuši, ka tā ir vienreizēja pieredze un piedzīvotās sajūtas nav iespējams atkārtot.
Tija Bērtiņa, tautas deju kolektīva “Vendīgs” koncertmeistare:
– Kad pirms 18 gadiem tika atjaunots jauniešu deju kolektīvs Valkas 1. vidusskolā, tā vadītāja Aija Sallu mani uzrunāja nākt par koncertmeistari. Droši varu teikt, ka darīt šo darbu ir mans aicinājums, tādēļ, daudz nedomājot, piekritu. Būtībā sākums visam meklējams laikā, kad pati mācījos vidusskolā (1974.–1976. gads) un biju koncertmeistare Valkas
1. vidusskolas jauniešu deju kolektīvam, kuru vadīja skolotāja Valda Fjodorova. Runājot par “Vendīgu” – visus šos gadus esmu kopā ar jauniešiem, redzējusi viņu izaugsmi, atnākot un darbojoties kolektīvā, vēlēšanos dejot, dzirkstelīti acīs, vēlmi sasniegt labus rezultātus un prieku par iespējām piedalīties gan skolēnu, gan Vispārējos dziesmu un deju svētkos. Ir prieks par tiem bijušajiem dejotājiem, kuri turpina dejot nu jau citos, gana prestižos kolektīvos, un, protams, par to, ka no mūsu vidus ir izauguši arī kolektīvu vadītāji.
Ko novēlu jubilejas reizē? Nezaudēt dejotprieku, lai cik grūti kādreiz ir, izturību, saglabāt motivāciju sirdī un prātā un neapstāties pie sasniegtā.Smaidīt un vēlreiz smaidīt!
