Šai nedēļai Latvijas iedzīvotājiem ir jābūt īpašai, bet vai tā būs, šaubos. Nenoliedzami, mums ir jāciena un jāgodā sava Latvija, vēl jo vairāk tāpēc, ka sestdien atzīmēs tās 99 gadu pastāvēšanas gadadienu, bet nākamgad – 100. jubileju. Taču arvien biežāk nākas dzirdēt un uzklausīt iedzīvotāju pārdomas par milzīgas naudas tēriņiem, lai svinētu valsts svētkus, bet vienkāršajai tautai, lai izdzīvotu, ciešāk jāsavelk jostas. Teiksiet, vai tiešām svētku reizē atkal par vienu un to pašu, bet, ja gribam, lai Latvijas pamatnācija, tostarp pensionāri un ģimenes ar bērniem, svinētu svētkus, ir jābūt naudai, lai nopirktu pašu elementārāko – kaut svecīti, kādu gaļas gabaliņu un simts gramus vislētāko šokolādes konfekšu.
Joprojām nespēju aizmirst kolēģes Sandras Pētersones interviju ar vientuļo pensionāri no Variņu pagasta, kurai pēc komunālajiem maksājumiem un zāļu iegādes mēnesī paliek vien 17 eiro pārtikai. Un tā diemžēl dzīvo lielākā daļa pensionāru, kuriem nav vairs neviena, kas varētu palīdzēt. Vai tas ir normāli laikā, kad uz katra stūra tautu mudina ar godu un lepnumu gaidīt Latvijas simtgadi? Varam jau gaidīt un cerēt, bet, ja veci cilvēki nespēj apmierināt savas pamatvajadzības, diemžēl tā ir liela bezcerība.
Arī es kā žurnāliste, apmeklējot valsts svētkiem veltītus pasākumus, bieži vien pārliecinos, ka valsts iestādes tērē budžeta līdzekļus pa labi un pa kreisi. Apmeklējot Latvijas simtgades biroja rīkotu pasākumu, viesiem dāvināja mapes ar uzskates materiāliem. Pateicu, ka man jau tādi ir, kurus izmantoju darbā, bet tas nebija pietiekams attaisnojums, lai tomēr man tos neiespiestu rokās. Lai tiktu pie tādām mapēm, ir jātērē nauda, bet vai tiešām vienmēr ir vajadzīga šī “makulatūra”, kā mēs kādreiz saucam šos saņemtos papīru kalnus. Domāju, ka ne. Un tas ir jautājums par attieksmi pret naudu, kuru valstij sagādā nodokļu maksātāji.
