Valkas novada skolu un Tālās Gaujmalas folkloras kopu stāstnieku konkursa “Teci, teci, valodiņa!” pusfinālā piedalījās 24 dalībnieki divās vecuma grupās.
No katras vecuma grupas trīs dalībniekus žūrija izvirzīja konkursa finālam, kas notiks 29. novembrī Rīgā, Latviešu biedrības namā.Konkursu sagatavoja un vadīja Valkas novada bērnu un jauniešu centra “Mice” izglītības metodiķe Tija Bērtiņa. Jaunākās grupas bērnus vērtēja Evija Smane un Vivita Brolīte. Par labākajiem stāstniekiem šajā grupā atzīti Dāvids Kleins no folkloras kopas “Ēvele” (vada Irida Jukāme), Evelīna Elīza Pētersone no Trikātas pamatskolas (skolotāja Agita Pētersone) un Emīlija Kondratjeva no Ērģemes pamatskolas (skolotāja Ruta Lapiņa).Vecākajā grupā uz finālu dosies Mārtiņš Červits, Anna Marietta Timma no Valkas pamatskolas (skolotāja Aiga Dālberga) un Ilze Skrastiņa no Kārķu pamatskolas (skolotāja Laima Varta). Šis vecuma grupas dalībniekus vērtēja Skaidra Smeltere un Līga Šnuka.Ikvienam konkursa dalībniekam bija jāstāsta pasaka vai teika, jautrs atgadījums no dzīves un anekdote. T. Bērtiņa, žūrija un pedagoģes visiem finālistiem novēl veiksmi Rīgā. Finālā iespējams iegūt Dižā, Lielā un Mazā stāstnieka titulu. Valkā savu runas prasmi rādīja folkloras kopas “Sudmaliņas” dalībnieks Lauris Jančevskis no Valmieras 5. vidusskolas (skolotāja Līga Cimdiņa). Viņš jau otro gadu cīnīsies par stāstnieku Ķēniņa titulu.Evija Smane skolotājām ieteica vairāk uzmanības veltīt roku kustībām, jo ne reti bērni nezina, kur likt rokas un burza vai iekrampējas apģērbā. Tas novērš klausītāju uzmanību. Savukārt labi tas, ka gandrīz visi dalībnieki runāja pietiekami skaļi un skaidri. S. Smeltere bērniem iesaka vairāk dziedāt un dejot, jo īpaši piedalīties rotaļās, kur jādzied, jo vienīgais pavadījums ir balss. Runas konkurss ir vieta, kur izstāstīt visu, kas uz sirds.Vairāk foto – www.ziemellatvija.lv.VIEDOKĻIEvija Smane, Valkas pagasta amatierteātra “Rūdis” režisore:- Kopumā bija labi, taču neatstāj sajūta, ka bērni maz lasa. Viņiem vairāk jālasa vai tiem, kuri vēl to neprot, vecākiem vajadzētu lasīt priekšā. Dažbrīd šķita, ka bērnu runātās pasakas viņiem ir svešas un mehāniski iemācītas, atreferējot tekstu. Uz šī fona ļoti izcēlās labākie. Man patika Emīlija Kondratjeva, kurai ir sakarīgi žesti, droša runa un labs acu kontakts.
Vivita Brolīte, Valkas ģimnāzijas teātra pulciņa vadītāja:- Man visvairāk pietrūka acu kontakta. Ja bērns stāsta savu stāstu, skatoties ārā pa logu vai griestos, par viņu auditorijai zūd interese.
Skaidra Smeltere, latvisko tradīciju pazinēja, stāstnieku konkursa aizsācēja:- Piekrītu tam, ka bērniem latviešu tautas pasakas ir pat nesaprotamas. Viņi pasakās rakstītos vārdus mēģina aizvietot ar mūsdienīgiem. Vārdu “žigli” nevajadzētu aizstāt ar “fiksi”. Taču atzīstami ir tas,
ka bērni tomēr atver grāmatu un ierauga rakstīto tekstu, paņem rokās un pasmaržo lapas. Kādam tas noteikti iekritīs sirdī. Grāmatu lasīšana ir vērtīga lieta, un tā attīsta valodu. Nenesīsi taču pa priekšu datoru vai iPodu. Kādreiz dzīvē katram kāds vārds jāsaka auditorijas priekšā. Runas prasmes vienmēr noderēs. Vien rodas jautājums, kur lai bērni šīs prasmes smeļas. Acīmredzot tas iespējams teātra pulciņos, bibliotēkās un skolās, cik nu laiks literatūras skolotājiem ļauj.
Līga Šnuka, Valkas novada bērnu un jauniešu centra “Mice” teātra pulciņa vadītāja:- Domāju, ka bērniem jau no 1. klases jādarbojas teātra pulciņā vai jāmācās skatuves runa. To skolās vajadzētu ieviest kā obligāto mācību priekšmetu. Patīk, ja bērni ir droši, pašpārliecināti, taču redzu, ka viņi neprot strādāt ar ķermeni, balss aparātu un ir grūtības izteikties. Kā lai to prastu, ja Twitterī un īsziņās ir limitēts zīmju skaits. Tā ne reti ir kodēta valoda. Agrāk bērni gāja ārā, savstarpēji sazinājās runājot, bet tagad viņi kustina pirkstus, nevis muti. Lai runas aparāts darbotos, tas ir jātrenē.
