Smēdes ēka jau ir uzcelta: no ārpuses balta, iekšpusē – gana plaša, ar augstiem griestiem.
Smēdes ēka jau ir uzcelta: no ārpuses balta, iekšpusē – gana plaša, ar augstiem griestiem. Iegādāti arī vairāki kalēja darba rīki: lakta (radinieka dāvana), prese, stacionārā bormašīna un slīpmašīna (pirktas par daļu no Eiropas fondu naudas).
Ja neradīsies kavēkļi, Juris Traubergs savās mājās Smiltenes pagastā jaunajā smēdē, pirmos pasūtījumus varētu kalt jau šoziem.
Meklē, kā iegūt papildu ienākumus
“Gribēju sev radīt tādu Īriju, lai varu nopelnīt naudiņu tepat, Latvijā, un meklēju papildu ienākumus. Taču kāpēc braukt projām no Latvijas, lai to izdarītu?” atteic Juris uz jautājumu, kā viņam radās doma pelnīt ar kalēja darbu papildu algotajam zemnieku saimniecībā “Rožkalni”.
Lai uzsāktu kādu arodu, ir jāsakrīt vairākiem nosacījumiem: aroda prasmei, vēlmei to mācīties, vietai, kur strādāt, finansējumam, preces vai pakalpojuma pieprasījumam tirgū. Iespējams, jābūt arī savam sargeņģelim. Sākot īstenot ideju par smēdi, Juris sastapis ne vienu vien cilvēku, kas viņam palīdzejis. Rodoties sajūta, ka kāds pagrūž pretī labvēlīgam rezultātam. Pats pieļauj – ja tā nenotiktu, smēde droši vien nebūtu uzbūvēta.
Kalējam šodien ir, ko darīt, jo pat rūpnieciski saražotu un ar roku darbu salīdzinoši lētāku preču piesātinātā tirgū cilvēki vēlas iegādāties amatnieka darinājumus.
Taču Juris arī piebilst, ka kalēja arods ir specifisks un katrs tajā nevar ielēkt. Ir pat tādas kalēja palīgierīces, kuras jāpagatavo pašam amatniekam, jo rūpnīcās tādas neražo.
Roku darbs labi maksā
No metālkalumiem šobrīd pieprasītākie ir kamīna režģi, vārti, margas. “Tas viss ir roku darbs, tāpēc arī maksā labu naudu,” neslēpj amatnieks. Taču, lai tiktu pie viena metālkaluma kvadrātmetra, jākaļ visu dienu. Tas nav tā, kā izlīmēt vienā dienā simts kvadrātmetrus tapešu. Jurim tas nozīmēs smēdē aizņemtas nedēļu nogales un citas brīvdienas, jo darbdienās viņš turpinās strādāt kaimiņa Ivara Ādamsona zemnieku saimniecībā.
“Kāpēc viss šis pasākums radās?” atceras Juris. “Ziemā pie Ivara strādāju mežā, ar tehniku vedu ārā kokus. Taču meži iet mazumā, bet dzīvīte paliek dārgāka. Domāju, ko vēl ziemā varētu darīt. Aizbraucu ciemos pie brālēna uz Saldu. Viņš ir kalējs, ilgi kaļ. Divas dienas pamācījos, apskatījos, ko brālēns izveidojis. Patika. Domāju, pamēģināšu, varbūt arī man iznāks, un divas dienas pastrādāju.” Vēlāk pašu pagastā radinieks treniņiem atvēlējis privatizētās paju sabiedrības “Smiltene” bijušo smēdi.
Tas nebija Jura pirmais ieskats kalēja arodā. Kad viņš mācījās Jaungulbenes lauksaimniecības skolā par šoferi–autoremontatslēdznieku, dažas mācību stundas notika skolas smēdē. Jau tad Jurim patika uzkarsētu dzelzi mīcīt kā plastilīnu. Esot tikai vajadzīgs lielāks spēks.
Nekad nesaki nekad
“Es nekad nesapņoju darīt kalēja darbu. Tāpat nesapņoju, ka kādreiz strādāšu par traktoristu, jo speciāli izmācījos par šoferi, lai kolhozā nebūtu jābrauc ar traktoru,” par teicienu “nekad nesaki nekad” pasmaida Juris.
Tagad, strādājot algotu darbu “Rožkalnos”, tāpat sanākot vadīt traktortehniku, bet kalēja arods esot tas, kas padodas un patīk. Iespējams, tas pat ir dzimtas aicinājums, jo Jura tēvs savā jaunībā divas ziemas pelnīja naudu kā kalēja palīgs.
“Kad trīs dienas kalu vienu naglu, braucu pie tēva un prasīju, lai izstāsta, kā pareizi jādara. Beigās pats atkodu. Tagad 25 minūtēs uzkaļu piecas naglas,” Juris ir apmierināts ar sasniegto.
Prasme un vēlme strādāt ir viena lieta. Taču vajag arī starta kapitālu. Noderēja pieci tūkstoši eiro, ko saņēma Traubergu ģimenes zemnieku saimniecība “Klajlauki” naturālo saimniecību pārstrukturizācijai, taču ar to vien nepietika, tāpēc Juris kā privātpersona bankā paņēmis kredītu.
“Zirgu apkalt gan pie manis nevajag vest. Tur vajag zināšanas arī veterinārijā,” taujāts par šādiem varbūtējiem klientiem, pasmaida kalējs, taču tūlīt piebilst – “nekad nesaki nekad”.
