Pirmdiena, trešdiena, svētdiena… Atkal viena nedēļa aizskrējusi. Īsti nezinu, kurā brīdī, kurā stundā vai gadā dienas un mēneši sāka steigties.
Pirmdiena, trešdiena, svētdiena… Atkal viena nedēļa aizskrējusi. Īsti nezinu, kurā brīdī, kurā stundā vai gadā dienas un mēneši sāka steigties. Var jau to visu novelt uz profesijas specifiku, bet laikam jau tas nebūs pareizi. Gadi tikpat naski joņojot arī tiem, kuru amats ir salīdzinoši nesteidzīgāks. Tiec nu gudrs, vai zemeslode griežas ātrāk vai paši kļūstam vecāki! Laikam jau tomēr tas otrais iemesls, bet pasmaidi vai noraus asaru — atkal viens gads tuvojas izskaņai.
Tikai retais laikraksta lasītājs gada garumā mūsu sarūpētās avīzes sakrāj. Mums Smiltenes birojā, lai būtu vieglāk atcerēties kādu senāk sagatavotu informāciju vai rakstītu interviju, “Ziemeļlatvijas” krājas mapēs. Nereti ieskatāmies lappusēs, kas tapušas pirms gada, diviem vai pat senāk, bet šķiet, ka notikums risinājies teju vai vakar. Tieši tādos mirkļos paīstam saprotam, cik ļoti ātri dzīves smilšu pulkstenī iztek atvēlētais. Skumji, ja no attēla pretī lūkojas cilvēks, kura šobrīd vairs nav…
Tomēr, saliekot visu aizvadīto gadu svaru kausos, gaišā un baltā ir vairāk. Var jau sūkstīties par aizripojušu latu vai nenopelnītu santīmu, bet man krietni vairāk gandarījuma sniedz sajūta, ka gada garumā esmu sastapusi tik daudz jauku un interesantu cilvēku.
Būtiskas ir tikšanās, kuras nesavažo amatu un titulu ķēdes, — tās vienkāršās pie kafijas tases un iedegtas sveces. Droši vien ir cilvēki, kuri nevar iztikt bez deputātu amata kanditātu vai jau varas krēslos sēdošo solījumiem un sarunām par un ap viņu mājām, sievām un mašīnām. Tās ir sarunas, kas nočab kā pērnās koku lapas. Ne īsti trūdiem der, ne vairs koku izdaiļo.
Sirdī aizķeras intervijas un cilvēki, kuriem nekas nav jāpierāda, jo viņi vienkārši ir tādi, kādi ir. Tie ir lauku cilvēki, kuri kopj zemi, skolo bērnus un savas mājas ārdurvis nav izgatavojuši no tērauda. Tie ir Smiltenes puses pensionāri, kuri par spīti inflācijai un kādai darba gados iegūtai veselības problēmai ir tik enerģijas pārpilni, ka jaunajiem ir ko pamācīties. Tie ir mīlestības bagātie, kuriem mājās mīt laisks kaķis, dzīvespriecīgs suns vai ēdelīgs kāmis. Un visi pārējie, kuriem atlika laika atbildēt, pastāstīt, piezvanīt un vienkārši parunāties šajā tik ļoti, ļoti steidzīgajā laikā.
Klāt atkal jauns gads. Noteikti būs jaunas tikšanās, sarunas un šķiršanās. Esmu pārliecināta, ka gaišo un priecīgo brīžu būs vairāk nekā skumjo. Tas ir pats svarīgākais, ko vēlos piedzīvot jaunajā gadā. To novēlu arī visiem mūsu lasītājiem!
