Jau kopš bērnības ticam, ka Ziemassvētki un gadumija ir īpašs laiks. Senie latvieši domāja, ka arī mājlopiem tas ir īpašs, jo tieši tad tie var sākt runāt. Izmanīgi ļaudis pamanījās iet uz kūti vai stalli klausīties, ko zvēri runā. Šādā veidā varējis uzzināt, kas notiks tuvākā nākotnē, un citu noderīgu informāciju.
Diezin vai mūsdienās kāds vairs iet uz kūti klausīties, ko zirgi runā. Visbiežāk šajā laikā cilvēki aizdomājas par mazajiem draugiem un vēlas palīdzēt tiem suņiem un kaķiem, kuri dažādu iemeslu dēļ nokļuvuši kādā no dzīvnieku patversmēm. Lai uzzinātu, kā šogad klājies Valkas novada dzīvnieku patversmei, “Ziemeļlatvija” Otrajos Ziemassvētkos uz sarunu aicināja dzīvnieku patversmes darbinieci Karīnu Božeņecku un veterinārārsti Ingrīdu Vilni. Sarunā nepiedalījās Inga Baltere (patversmē veic vetārsta palīga pienākumus), jo bija apslimusi.
Aicina cilvēkus apmeklēt
patversmi un pārliecināties
par dzīvnieku dzīvi
K. Božeņecka patversmē strādās jau sesto gadu. Viņa atzīst, ka daļa sabiedrības joprojām uzskata, ka ar patversmē nonākušajiem dzīvniekiem notiek briesmu lietas. Lai mainītu šo viedokli, patversmes darbinieces aicina cilvēkus, iepriekš telefoniski sazinoties, ierasties patversmē un pārliecināties par tur dzīvojošo dzīvnieku dzīves apstākļiem. Pašlaik patversmē mīt seši suņi, divi pastāvīgie āra kaķi un desmit kaķi, kas dzīvo īpaši labiekārtotās telpās. Peļu junkuriem ir dažāds vecums – trīs ir pavisam mazi, ir arī daži pavisam veci, kuri tiek turēti mūža maizē. Patversmē jau ilgāku laiku mīt suns vārdā Valterītis. Karīna saka, – ja pēkšņi atnāks cilvēks un atzīsies mīlestībā sirmajam sunītim, tad, protams, dzīvnieks dosies uz jaunajām mājām, bet tas ir maz ticams. Strādājot patversmē, viņa ir pārliecinājusies, ka cilvēki negrib uz mājām vest dzīvniekus gados. Karīna pateicas visiem labajiem cilvēkiem, kuri sniedz iespēju patversmē uzturēt seniorus. Patversmes darbinieces nekad nevienam nav lūgušas naudu dzīvnieku uzturēšanai, jo cilvēki paši ir atraduši veidu, kā sniegt atbalstu. Regulāru palīdzību sniedz pilsētas centrā esošie zooveikali, kuros ir uzstādītas īpašas ziedojumu kastītes. Pircēji, pērkot barību saviem mājas mīluļiem, var to iegādāties arī patversmes dzīvniekiem. Joprojām Karīna nespēj vien pateikties kādai pircējai (diemžēl viņas vārds nav zināms), kura pirms Ziemassvētkiem patversmes dzīvniekiem uzdāvināja barību 90 eiro vērtībā, to iegādājoties zooveikalā “Mājas mīlulis”.
“Saņemot vairākus maisus ar sauso barību un kaudzi ar konserviem, piedzīvoju svētlaimi – mani dzīvnieki būs paēduši. Mēs tiem vārām arī putras. Aukstā laikā viņiem vienmēr ir silts ēdiens. Tagad ir pienācis laiks, ka katrs jau var izvēlēties sev garšīgāko ēdienu. Mums viņi ir izlutināti, tāpēc visiem ir apaļumi un spīd kā līņi,” priecājas Karīna. Viņa pateicas liktenim, ka pa šiem gadiem nav nācies piedzīvot situāciju, ka patversmes dzīvniekiem nav, ko ēst. Ikdienā barība tiek iegādāta Igaunijas pusē. Regulāri palīdzību sniedz lieltirgotavas “Alko1000” darbinieku kolektīvs. Neviena nemudināti, darbinieki paši izdomā un bieži saziedo kvalitatīvu dzīvnieku barību.
“Reizēm trūkst vārdu, lai pateiktos šiem labajiem cilvēkiem. Asaras saskrien acīs zinot, ka Valkā dzīvo daudz cilvēku, kas sniedz palīdzību patversmei. Cilvēki ziedo ne tikai barību, bet arī siltas segas. Skolēni vāc ziedojumus, lai palīdzētu mums. To zinot, gribas, lai mūsu mīluļiem patversmē pavadītais laiks neatstātu psiholoģiskas traumas. Mēs viņiem cenšamies dot mājas, kaut tās ir patversmē,” atzīstas Karīna.
Mīl savu darbu
Lai gan reizēm vīrs Karīnai mēdz teikt, ka labāk viņa būtu strādājusi bankā un mājās nesusi naudu, nevis no patversmes kaķus, tomēr Karīna mīl savu darbu un to pamest negrasās. Ja tā nebūtu, viņa tur nestrādātu. Nav noslēpums, ka bieži vien paši patversmes darbinieki no sirds iemīļo kādu dzīvnieku un dod tam mājas. Jau kādu laiku pie I. Vilnes dzīvo runcis Porro, pie Ingrīdas dēla ģimenes – Porro māsa Merida, bet pie Karīnas – kaķenīte Žuža. Karīna atceras, ka pirms gada – arī Ziemassvētku laikā – viņai zvanījusi kāda skolniece un stāstījusi, ka uz ceļa atradusi kasti ar pieciem maziem kaķēniem, kuriem vēl vajadzēja dzīvot pie mammas. Diemžēl trīs kaķēnus nācās zaudēt, bet divi, pateicoties Karīnas rūpēm, izdzīvoja un nu ir paši laimīgākie kaķi pasaulē. Pārliecinājos, ar kādu pašapziņu mums apkārt staigā Porro. Redzot, ka viņa karaļvalstī viss ir vislabākajā kārtībā, kaķis ielec lielajā, mīkstajā atpūtas krēslā un mierīgi snauž, sapņodams kaķa laimīgos sapņus.
Savukārt Inga kādā drēgnā un lietainā rudens dienā bijušās Valkas dzelzceļa stacijas teritorijā ratos atrada trīs pamestus un nelaimīgus kaķu bērnus.
“Slapjos kaķēnus ņēmu uz mājām, izpupināju un visiem atradām mājas. Viena kaķenīte aizbrauca uz pašvaldības darbinieces Antras Ķīkules mājām. Betija ir izaugusi par ļoti skaistu, pašapzinīgu un laimīgu kaķeni. Viena kaķmeitiņa palika manās mājās. Mūsu Žūža ir pateicīga un mīļa, guļ dēla gultiņā. Trešajam kaķēnam atradām mājas Bauskas pusē, arī pie pašvaldības darbinieka vecākiem. Priecājamies, ka mums apkārt dzīvo labsirdīgi un atsaucīgi cilvēki, tāpēc bieži vien ātri izdodas dzīvniekiem atrast mājas,” gandarījumu neslēpj Karīna. Viņa atklāti pasaka, ka negrib atdot pašas izaudzinātos un nāvei no ķetnām izrautos dzīvniekus cilvēkiem, kuri nezina, kā apieties un dzīvot kopā ar dzīvniekiem. Lai dzīvnieki nonāktu mājās pie atbildīgiem cilvēkiem, Karīna aicina pirms svarīgā lēmuma pieņemšanas ierasties patversmē apciemot un sarast ar potenciālo ģimenes locekli. Diemžēl ir nācies piedzīvot gadījumus, ka dzīvnieku adoptē, bet pēc kāda laika atved atpakaļ uz patversmi, jo jaunie saimnieki nevar sadzīvot un pierast, ka ir jārūpējas par dzīvnieku. Šādos brīžos Karīnai ir skumji un žēl nelaimīgā dzīvnieka, jo tā viņam ir milzīga psiholoģiska trauma.
“Dzīvnieks ir tā kā sasists. Uz to skatīties ir briesmīgi,” atzīst Karīna. Viņa atceras gadījumu, ka Omuļu pusē, visticamāk, no Igaunijas ieklīda izbadējusies kuce. Varēja redzēt, ka sunītei bijuši kucēni. Nelaimīgais dzīvnieks meklēja patvērumu pie robežsargiem, pie meža strādniekiem.
“Nedēļu braucām uz Omuļiem un mēģinājām suni noķert. Viņa cilvēkiem vispār neuzticējās. Izskatījās kā veļas mazgājamais dēlis – kauli un āda. Mums izdevās viņu satvert un atvest uz patversmi. Apkopām, izbarojām un sniedzām cerību, ka ne visi cilvēki ir slikti. Sunei pieteicās saimnieki un tiešām vairākas nedēļas apciemoja viņu patversmē. Mūsu sunīte Grēta nonāca jaunajās mājās tepat Valkā, un saimnieki priecājas, ka tik mīļu suni nekad nav sastapuši,” ir laimīga Karīna.
Mēdz būt arī tādi gadījumi, kā reiz, atbraucot uz darbu, Karīna redz, ka patversmes teritorijā pie koka piesieta balta kucīte. Sākumā suns nevienu sev nelaida klāt, tikai Karīnu – uz visiem rūca un rādīja baltus zobus. Īpaši tai nepatika vīrieši. Taču notika brīnums – kādu dienu patversmē ieradās divas sievietes no Naukšēniem un uzreiz juta, ka baltais suns būs viņu un arī suns juta, ka beidzot pēc viņas atbraukuši īstie cilvēki.
“Man no Naukšēniem sūta fotogrāfijas ar laimīgo suni un saimniecēm. Suns viņas sargā kā savu acuraugu,” priecājas Karīna.
Šādi stāsti ar laimīgām beigām silda patversmes darbinieku sirdis, jo tas nozīmē, ka viņu darbs nav veltīgs. Reizēm gan nākas piedzīvot cilvēku neapmierinātību par kaķiem, kas mitinās daudzdzīvokļu namu pagalmos. Karīna aicina cilvēkus būt līdzjūtīgākiem un atcerēties, ka šie kaķi izķer peles un žurkas, un žurkas pārnēsā daudz vairāk slimību nekā kaķi. Ir gadījumi, ka šie ielu kaķi tiek izsterilizēti un atlaisti brīvībā tajā pašā vietā, kur dzīvo. Iedzīvotāji viņus baro, kaķi izķer peles, dzīvo savā kolonijā un nevairojas ģeometriskā progresijā.
Sapņo par kaķu pastaigu
laukuma ierīkošanu
Ziemassvētki un gadumija ir brīnumu laiks, tāpēc jautāju, kas šobrīd visvairāk ir vajadzīgs patversmes iemītniekiem. Karīna, ilgi nedomājot, saka, ka viņa sapņo par slēgta pastaigu laukuma kaķiem ierīkošanu. Tam nepieciešami būvmateriāli un stiprs siets. Abas ar Ingu jau izplānojušas, kā to aprīkot. Vēl viņa cer, ka pašvaldība Ingai palielinās darba slodzi, jo līdz šim viņai noteikta tikai 0,2 liela slodze. Karīna uzskata, ka, strādājot divatā, ir lielāka drošības sajūta, jo bieži vien ir jābrauc uz laukiem, jāiet neapdzīvotās mājās un jāmēģina notvert dzīvnieki. Visbiežāk tas jādara, kad dzīvnieki palikuši vieni, jo saimnieki ir aizgājuši mūžībā vai veselības dēļ vairs nevar rūpēties par savu mīluli. Diemžēl šādi gadījumi ir arvien biežāk un šādās reizēs patversmes darbinieki mēdz aizdomāties par dzīves jēgu un piepildījumu.
“Dzīvo tantīte viena pati meža vidū ar savu suni, kas ir vienīgais sarunu biedrs un sargs. Bija gadījums, ka pēc saimnieces aiziešanas mūžībā suns gulēja viņas gultā un nevienu nelaida klāt. Mums izdevās dzīvnieku sagūstīt. Paņēmām pat segas, lai suns jūt saimnieces smaržu. Diemžēl suns mūsu acu priekšā izdzisa – nomira no skumjām. Neko nevarējām izdarīt,” skumjo stāstu atceras Karīna.
Sarunas izskaņā Karīna un Ingrīda novēl, lai katram cilvēkam ir sava aste un katrai astei – savs cilvēks.
uzziņai
Valkas dzīvnieku patversmes kontakti:
Karīna Božeņecka – 28652429
Inga Baltere – 26127430
