Īsti sportisti droši vien teiks, ka gadalaiks nav šķērslis. Bet man tieši vasara šķiet vispiemērotākā, lai dotos sportot tuvāk dabai. Pirmdienas vakars bija kā radīts nelielam velo izbraucienam apkārt Niedrāja ezeram – laba kompānija un patīkams laiks. Jauki redzēt, ka ne mums vienīgajām ar draudzeni tā šķita, jo turpceļā un, dodoties atpakaļ uz mājām, sastapām aptuveni divdesmit velobraucējus – bērnus, ģimenes, tādus, kuri ir ceļā uz savu ideālo fizisko formu. Uz meža taciņām bija redzams arī kāds nūjotājs un skrējējs, bet vēl vairāki tādi, kas jau atklājuši peldēšanās sezonu.Šovasar šādas ainas Smiltenē un tās apkārtnē var novērot arvien vairāk – aktīvai sportošanai pievēršas daudzi cilvēki. Man personīgi patīk, ka pēc tam sociālajos tīklos šie cilvēki publicē bildes vai nu ar noskrietajiem kilometriem, vai kādu trāpīgu parakstu. Teiksiet, kam tas ir vajadzīgs? Ja tu sēdi pie datora un redzi, ka kāds jau kuro vakaru noskrējis pa sešiem astoņiem kilometriem vai smaidīgs pozē pēc grūta treniņa un tā cilvēka fiziskā forma patiešām kļūst labāka, vispirms jau rodas sirdsapziņas pārmetumi par rokā paņemtajiem saldumiem, otrais – rodas pastiprināta vēlme pārvarēt slinkumu un saņemties pašam sākt sportot, nevis aizbildināties ar nogurumu, laika trūkumu vai vēl kādu no simts standarta atrunām. Tā arī es pēc ziemas un pavasara noguruma katru reizi par vēl vienu dienu atliku sportošanu, sakot, ka rīt noteikti sākšu. Tad sev pateicu, ka jebkurš sākums ir grūts, tikai jāsaņemas un – aiziet! Man tas ir izdevies, un jūtos labāk, arī laika ir tikpat daudz, kā agrāk – 24 stundas diennaktī septiņas dienas nedēļā. Mums visiem tas ir vienāds, tikai svarīgi, kā mēs to izvēlamies pavadīt. Lai jums izdodas izkustēties, sasniegt iecerēto un, galu galā, justies laimīgiem ar paveikto. Uz priekšu!
