Mēdz teikt, ka izbaudīt darba augļus ir pats patīkamākais. Bet, ja runājam par svētkiem, tad esmu sapratusi, ka daudz labāk par pašiem svētkiem man patīk gatavošanās process. Tā ir ideju ģenerēšana, radošais process, darbs ar sīkumiem un kā skaista radīšana.
Jāatzīstas, kad viss ir paveikts un pienāk paši svētki, reizēm ir pat mazliet skumji. Īsti pat nezinu, kāpēc tā. Varbūt tāpēc, ka svētki paiet tik ātri, ir kā atskaites punkts kādam noteiktam laika periodam. Tādas viennozīmīgas atbildes uz šo jautājumu man nemaz nav.
Tāpēc man patīk, cik trauksmaini iesākusies šī nedēļa, Līgo svētku plānu kaldināšana, jāņuzāļu meklēšana apkārtnes pļavās, domas par dzīvokļa rotāšanu, vainadziņu pīšana un tērpa izvēle svētkos. Vēl pa vidu kāda iepriecināšana. It kā steiga un skriešana, taču es laikam bez tā nevarētu.
Visvairāk man patīk ziedu lasīšana – margrietiņas, rudzupuķes, rudzu vārpas, āboliņš un papardes. Atceros, ka bērnībā laukos atlika vien iebrist pļavā un plūkt, jo tajā atradās viss iespējamais. Tagad nākas nopūlēties, lai atrastu kādu skaistu pīpeņu pļavu un nesadusmotu tās īpašnieku. Tas mani satrauc katru reizi, jo ir dzirdēti visādi atgadījumi no dzīves. Piemēram, ka ogotāju ar bisi sagaida meža īpašnieks. Saprotams, ka privātīpašums ir privātīpašums, bet visam vajadzētu būt normas robežās. Reiz no mūsu ģimenes meža iznāca kāds onkulītis ar pilnu groziņu meža zemenīšu. Vai no tā kļuvām nabagāki? Nē! Cita lieta, ja kāds masveidā visus bērziņus nocirstu meijām. To pašu var attiecināt uz pļavām. Gribas domāt, ka neviens jau neiet un nenopļauj to visu, lai vāzē ieliktu jāņuzāles. Lai šajā pirmssvēktu laikā aiztaupītu nevajadzīgus starpgadījumus, varbūt zināt, kur var drošu sirdi doties pēc margrietiņām? Un pats galvenais, lai ikvienam no jums izdodas noķert to īsto sajūtu, vai tā būtu pirmssvētku vai svētku!
