Aizvadītā gada sporta laureāti nosaukti, balvas pasniegtas un kūkas apēstas. Bet vai ir labi padarīta darba un gandarījuma sajūta?
Aizvadītā gada sporta laureāti nosaukti, balvas pasniegtas un kūkas apēstas. Bet vai ir labi padarīta darba un gandarījuma sajūta?
Pērn izveidoja sporta jautājumu komisiju, kas izstrādāja jaunu nolikumu, apkopoja, vērtēja iesniegtās laureātu pieteikumu anketas un beigās izlēma, kuri ir paši labākie.
Komisijas loceklis Ivars Joksts sportistu gada ballē sacīja, ka noteikt labākos ir bijis grūti un debatēs gājis ļoti karsti. Jāatzīst, ka visi lēmumi kādam šķiet objektīvi, kādam – subjektīvi. Arī jaunajā “Sporta laureāta” nolikumā var atrast daudz nepilnību un dīvainību, kas diezin vai veicina godīgu konkurenci viena vai otra sporta veida starpā.
Piemēri nav tālu jāmeklē. Orientēšnās sports par populārāko valsts mērogā ir atzīts jau otro gadu pēc kārtas. It kā negaidīti un pārsteidzoši. Taču sacensības un to seriāli regulāri notiek gandrīz vai visos Latvijas rajonos gan darbdienu vakaros, gan brīvdienās. Tajās startē simtiem un tūkstošiem meža skrējēju — kontrolpunktu meklētāju. Latvijas Orientēšanās federācija (LOF) kopā ar daudzu valstu federācijām jau vairākus gadu desmitus cīnās par to, lai šis sporta veids tiktu iekļauts olimpisko spēļu programmā. Skandināvijas valstīs populārākajās daudzdienu sacensībās startē pat 10 līdz 20 tūkstoši dalībnieku no visas pasaules.
Tajā pašā laikā, piemēram, BMX, ko Latvijā kultivē tikai nedaudzos rajonos un dažkārt Latvijas čempionātu kārtās atsevišķās vecuma grupās nevar savākt astoņus braucējus vai reizēm pat trīs censoņus, kuriem kāpt uz goda pjedestāla, it kā ir kļuvis par olimpisko sporta veidu un bauda visas priekšrocības. Tostarp arī Valkas rajona sporta laureātu jaunizstrādātajā nolikumā. Par to sāp sirds ne tikai rajonā pērn atzītajam sportistam, labākajam trenerim un labākajam sporta skolotājam Mārim Stabiņam vai orientēšnās fanātam Aldim Lapiņam. Un kā nu ne, ja septiņi Māra audzēkņi, kuriem valsts meistarsacīkstēs līdz čempionu titulam varbūt pietrūcis tikai pāris sekunžu, nav pat sporta laureātu kandidātu sarakstā, jo ar izcīnītu sudraba vai bronzas medaļu nav izpildīti rajona padomes apstiprinātie “Sporta laureāta 2006” nolikuma kritēriji tā sauktajā neolimpiskajā sporta veidā.
Tajā pašā laikā trīs dalībnieku konkurencē var mierīgi noripināt pa BMX trasi vai skolēnu sporta spēlēs, piemēram, šķēpa mešanā meitenēm vai kādā citā nepopulārā disciplīnā starp trim censoņiem palikt pēdējais, neņemot vērā rezultātu, un kļūt 100% sporta laureāts, jo šie, lūk, ir olimpiskie sporta veidi un tiem ir nākotne. Muļķīgi! Un šādu kuriozu nav mazums.
“Starp citu, BMX vēl nav bijis olimpisko spēļu programmā un debitēs tikai Pekinā 2008. gadā,” saka M. Stabiņš.
No sarunām ar sportistiem sapratu, ka apdalīti jūtas arī veterāni. Ne viens vien ir bijis Latvijas čempiona godā vai medaļnieku skaitā, pārspējot pat meistaru klasē visus jaunos, taču par rajona sporta laureātiem neviens no viņiem netika atzīts. Tātad kāds atkal ir vienlīdzīgāks par citiem.
Ir arī tādi sportisti, par kuriem visnotaļ plaši pārstāvētā komisija nav lietas kursā, jo paši čempioni jau nenāks pieteikties, bet iepriekšējo skolu vadība vai sporta skolotāji neinformē par bijušo audzēkņu meistarības izaugsmi un panākumiem republikā un ārpus tās. Ja laureātes ir Amerikā studējošās strencēniete Lāsma Jēkabsone un ēveliete Laine Kurpniece, tad kādēļ neatzīstam Lienes Jēkabsones panākumus basketbolā, kura, tagad mācoties un trenējoties Rīgā, pārliecinoši iet vecākās māsas pēdās. Par to ir rakstījusi “Ziemeļlatvija”un tika informēta arī rajona padomes galvenā speciāliste sporta jautājumos. Arī viņas treneris ir strencēnietis Ainārs Čukste (2006. gada Latvijas labākās komandas galvenais treneris), un Latvijas izlases meitenes viņa vadībā regulāri aizvada treniņnometnes Strenču vidusskolā. Varbūt ir vajadzīga vēl kāda atsevišķa nominācija, jo kurš noteiks, vai, piemēram, volejbolisti trīs brāļi Štāli, Gatis Smukulis, Lāsma Jēkabsone, Laine Kurpniece, kā arī “dzelzs vecis” triatlonists Romāns Melderis ir vai nav Valkas rajona sportisti, bet ir skaidrs, ka šie profesionāļi nav vērtējami vienā kategorijā ar pašmāju skolēniem Pauliņiem, Ķauķīšiem, Gulbjiem vai Cīrulēm un daudziem citiem.
Ja ir runa par skolām laureātēm, tad diezin vai viena godalgota vieta kādā atseviķā skolēnu sporta spēļu disciplīnā ir tas īstais skolas sporta meistarības rādītājs. Nav dzirdēts, ka, piemēram Vijciema pamatskola, kas gadu no gada ar saviem skolēniem iegūst godalgas Latvijas Jaunatnes ziemas olimpiādē, pēdējā laikā būtu atzīta par sporta laureāti. Turpretim Valkas ģimnāzijas otrā vieta skolēnu krosā Rīgā četru komandu konkurencē gadu no gada tiek izdaudzināta par lielu jo lielu panākumu, neraugoties uz to, ka tās sastāvā gandrīz vienmēr nelikumīgi startē Valkas pamatskolas un citu rajona skolu audzēkņi, reiz pat veselas trīs stafešu komandas. Un tas nenotiek bez iesaistīto skolu direktoru ziņas, jo uz pieteikumiem tiek likti zīmogi, bet skolēni kavē stundas. Ordeņu un atzinības rakstu devējiem jāvērtē rūpīgāk, lai neaizvainotu tos, kuri startē tikai ar saviem audzēkņiem, ievērojot visus noteikumus.
“Nav saprotams arī, kā tiek sadalīti rajona bužetā sportam paredzētie līdzekļi. Latvijas Jaunatnes ziemas olimpiādes dalībnieki, lai gan startējuši vienmēr ar panākumiem, nav saņēmuši no rajona ne santīmu. Paldies, ka mūs vismaz ar transportu un citādi atbalsta pagasts. Interesanti, cik daudz no budžeta sporta speciāliste Mudīte Gerke ieplānojusi tērēt Jaunatnes vasaras olimpiādei, kurā startēs pašas audzēkņi, lai gan līdz šim redzamu panākumu nav bijis?” vaicā Vijciema pamatskolas sporta skolotājs Juris Kalniņš.
Gribot negribot jāpiekrīt J. Kalniņa teiktajam, bet tā jau ir saruna par citu tēmu, tāpēc centīsimies strādāt tā, lai prieks un gandarījums par sasniegto būtu dots visiem, kas to pelnījuši.
