Strenču vidusskolas 12. klases audzinātāja Dace Gaigala, stāstot par savu audzināmo klasi, par viņiem saka: “Manējie.” Katrs no viņiem ir personība un nevienam nepieder, katram savas domas un rīcības brīvība.
Strenču vidusskolas 12. klases audzinātāja Dace Gaigala, stāstot par savu audzināmo klasi, par viņiem saka: “Manējie.” Katrs no viņiem ir personība un nevienam nepieder, katram savas domas un rīcības brīvība.
Lielākā daļa klases skolēnu viens otru jau pazīst no pirmsskolas vecuma. Savstarpējā draudzība ir bijis pamats kolektīva attīstībai. Divpadsmitie paši savu kolektīvu redz kā draudzīgu, saliedētu, spējīgu koncentrēties ātrai rīcībai un mērķu sasniegšanai, pa retam kašķīgu, neizlēmīgu, dažbrīd skolotājus kaitinošu.
Savu jaunā kolektīva veidošanos klase sāka ar trīs dienu laivu braucienu pa Gauju vasarā pirms 10. klases. Ir bijušas karstas un arī vējainas vasaras dienas pie jūras, pārgājieni, alternatīvie tusiņi, kopīgas teātru izrāžu noskatīšanās, balles un braucieni ārpus valsts robežām.
Klasē mācās skolēni, kuru labās sekmes ir bijušas ne tikai pašmērķis, bet viņi spējuši gūt sasniegumus olimpiādēs, zinātnisko darbu lasījumos rajonā, valstī un starptautiskā mērogā, kā arī dažādos konkursos, skatēs, skolēnu pašpārvalžu darbā un jauno līderu skolās.
Vislabāk skolā pavadīto laiku un attieksmi raksturo skolēnu pašu domas: “Es esmu kā Sprīdītis, kurš meklē savu laimi. Man ir daudzas Vēja mātes, kuras man ir mācījušas savaldīt vējus un atrast to īsto, kuram sekot. Mana skola ir vēju krustceles, kurās mīt vēji, ar kuriem man jācīnās. Ir tik daudz dažādu vēju – vielu vēji, formulu vēji, skaitļu vēji un vārdu vēji. Vēja mātes – skololotāji, kuri man palīdz vējus savaldīt. Pašreiz ar žēlumu saprotu, ka nepalikšu skolā vairs ilgi, cenšos atrast īsto vēju, kam pieķerties.
