Latvijas brīvvalsts veidošana un tās nosargāšana Brīvības cīņās ir mūsu tautas vislielākais ieguvums. Nekas nespēs aizēnot to dienu degsmi un pašaizliedzību.
Latvijas brīvvalsts veidošana un tās nosargāšana Brīvības cīņās ir mūsu tautas vislielākais ieguvums. Nekas nespēs aizēnot to dienu degsmi un pašaizliedzību.
1919. gada 11. novembrī, pēc vairāku dienu sīvām, nevienlīdzīgām kaujām, Latvijas armija salauza daudz spēcīgākā, Bermonta vadītā karaspēka pretestību un atbrīvoja Rīgu.
Godinot Latvijas brīvības cīnītājus, Satversmes sapulce 1920. gada 18. septembrī pieņēma lēmumu par Latvijas valsts augstāko militāro apbalvojumu — Lāčplēša Kara ordeni. Augstāko ordeni saņēma 1800 latviešu karavīru — apmēram ik simtais no tiem, kuri uzvilka karavīra šineli kopš 1. pasaules kara sākuma.
1921. gadā ar Lāčpēša Kara ordeni Nr. 973 apbalvoja arī Kurzemes artilērijas pulka virsseržantu Jāni Vītiņu.
Jānis Vītiņš dzimis 1898. gada 16. februārī Lugažu pagasta Gulbju krogā sešu bērnu ģimenē. Mācījies Lugažu draudzes skolā.
1. pasaules kara laikā 16 gadu vecumā J. Vītiņu iesauca Krievijas armijā, viņš dienēja 2. smagās artilērijas divizionā. 1915. gadā sāka organizēt latviešu strēlnieku bataljonus un latviešiem no citām armijas daļām atļāva pāriet uz tiem. Lielākā daļa karavīru atļauju izmantoja. Pārgājušo vidū bija arī J. Vītiņš, un viņa dienests turpinājās 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulkā.
1919. gada 26. janvārī Valkā bijušais strēlnieks brīvprātīgi iestājās Latvijas armijā, viņu ieskaitīja Kurzemes artilērijas pulkā. Līdz ievainošanai pie Smārdes karavīrs piedalījās visās tā kaujās.
Drīz J. Vītiņš atgriezās ierindā un piedalījās Latgales atbrīvošanā. 1920. gada 26. janvārī pie Klukovas sādžas ienaidnieka uzbrukuma laikā viņš ar lielgabalu tiešā tēmējumā apšaudīja lieliniekus, tā sekmēdams cīņu biedru atkāpšanos uz citām pozīcijām un lielgabalu izvešanu ārpus kaujas pozīcijām. Par minēto varoņdarbu J. Vītiņu apbalvoja ar Lāčplēša Kara ordeni.
No dienesta Kurzemes artilērijas pulka virsseržantu J. Vītiņu atvaļināja 1921. gada 23. aprīlī. Karavīrs atgriezās dzimtajā Lugažu pagastā, kur viņam iedalīja zemi jaunsaimniecības veidošanai. Vajadzēja pielikt daudz pūļu, lai koptu zemi, būvētu ēkas un iekārtotu savu saimniecību “Virsaiši”.
Pēc 2. pasaules kara J. Vītiņš strādāja kolhozā “Ļeņina ceļš” par brigadieri. Viņa vadītā brigāde vienmēr bija labākā, jo kolhoza laukos bijušais karavīrs darbus organizēja pārdomāti un ar lielu atbildību, tāpat kā agrāk savos “Virsaišos”.
J. Vītiņš bija ļoti sabiedrisks, viņam patika piedalīties dažādos sarīkojumos un svinībās, un arī viņš pats kopā ar sievu, kura bija laba saimniece, labprāt uzņēma ciemiņus. Sevišķi lepni un jautri “Virsaišos” vienmēr svinēja Jāņus, jo saimnieks taču bija Jānis.
J. Vītiņš aktīvi interesējās arī par notikumiem citur pasaulē, viņš ik dienas lasīja “Cīņu”, kas tajā laikā bija lielākais laikraksts Latvijā.
J. Vītiņš nomira 1963. gada 20. janvārī. Apglabāts Valkā, Cimzes kapos.
Valkas pilsētas dome ir sākusi uzstādīt piemiņas plāksnes Valkas kapos apglabātajiem Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem. Šogad 11. novembrī, Lāčplēša dienā, piemiņas plāksni atklās J. Vītiņa atdusas vietā Cimzes kapos.
Ordeņa mūžs ir noslēdzies. Mūsu pienākums ir saglabāt ne tikai Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru, bet visu Latvijas brīvības cīnītāju piemiņu.
