Gribu ar jums padalīties pieredzētajā pie Launkalnes pagastā, Silvā, atrodošā (netālu no kokaudzētavas) Spiciera ezera peldētavas (kādreiz bija). Sākoties skolēnu brīvdienām, kopā ar skolniecīti un viņas māmiņu nolēmām doties nelielā pārgājienā. Apvienot to ar lietderīgo – nopirkt kokaudzētavā dārziņam kādu jauku košumkrūmiņu.
Tā kā ezers ir turpat blakus, nolēmām atpūsties, bet… Izrādās, ezera, šķiet, vienīgā piekļuve tam tagad ir privātīpašumi un pieejas ezeram nav, vienīgi varbūt pa taciņu krūmos. Mums radās jautājums – vai tagad Spiciera ezers arī ir viss privatizēts? Nekur gan uzrakstus nemanījām. Un kā ar to trīs metru “tauvas” vai kā to zonu sauca, kurai būtu jābūt kā pieejai ezeram? Kādreiz šis ezers arī bija smilteniešu iecienīta peldēšanās vieta, jo meža ezera ūdens ir labāks nekā pilsētā pieejamos ezeros. Tad nu paliek vien vēl viena iespēja – Niedrājs, bet tas atrodas tālāk un sasniedzams vien ar auto. Vai arī pie mums sāk izplatīties tā sērga, ka tie, kam ir nauda, dara, ko grib, ne ievērojot likumus, ne cienot to, kas ir mums kopējs – ezeri, meži un Dieva radītā daba. Arī šajā vietā, šķiet, tā īsti pirmatnējā daba nebija saudzēta. Sakopta gan jauki. Bet cik likumīgi?
