Valcēnieši Ļubovu Koroļkovu labi pazīst, jo viņa daudzus gadus bija Valkas Sanitāri epidemioloģiskās stacijas galvenā ārste. Tagad Ļubova ir pensijā un atkal viņas vārds parādās pilsētā – te viņa ar savām izšūtajām gleznām atklāj izstādi Sarkanā Krusta Valkas komitejā, te viņas darbi redzami Valkas pagasta saieta namā “Lugažu muiža”.
Savukārt Ļ. Koroļkovas draudzene Gaļina Sokolova atklāj, ka Ļubovai ir arī citas aizraušanās. Viņa labi šauj ar sporta pistoli un nodarbojas ar Tibetas vingrojumiem.
Visu laiku atrodas kustībāTādēļ satiekoties vaicāju, kas viņai ir pensijas laiks – vai periods, kad var brīvi izvērst visus savus talantus, vai, kā daži uzskata, tas ir laiks, kad klusumā gaidīt savas dzīves galu. Ļ. Koroļkova, dzirdot šādu jautājumu, sirsnīgi pasmejas un stāsta, ka viņai pensijas gadi ir pats brīnišķīgākais un laimīgais laiks, kad var darīt visu, ko prot. “Visu laiku atrodos kustībā un vienmēr meklēju kaut ko jaunu. Varētu domāt, ka tagad skatos televīziju. Drīzāk jāsaka, es to klausos, jo šuju vai daru kaut ko citu. Arī dators man ir un internetā mēģinu uzzināt kaut ko jaunu, iemācīties vēl kādu nezināmu operāciju. Vispār dzīve ir ļoti skaista un interesanta. Tajā vienmēr var atrast kaut ko vēl nezināmu,” saka Ļ. Koroļkova.
Kopā ar sportu – no bērnībasSavu aizraušanos ar šaušanu un vingrošanu viņa skaidro, ka jau kopš bērnības dzīvojusi kopā ar sportu. Pirmā viņas aizraušanās bija basketbols, pēc tam volejbols. To viņa savā dzimtenē Kabarda-Balkārijā spēlējusi diezgan ilgi. Uzņemta arī rūpnīcas komandā, kur pēc skolas strādājusi par radiomontieri. “Darbs bija interesants, bet sapratu, ka jāmācās tālāk, un Kabarda-Balkārijas galvaspilsētā Naļčikā sāku mācīties medicīnas izglītības iestādē,” stāsta Ļ. Koroļkova.
Atklāj sevī šaušanas talantuTur Ļubova ieguva draudzeni, kas nodarbojās ar šaušanu. Reiz, kad abas pastaigājušās, draudzene ieraudzījusi komandas kolēģi. Tas paskatījies uz Ļubovu un teicis draudzenei, lai ataicina uz klubu arī mani. “Viņš teica, es labi šaušot ar pistoli. Nezinu, ko viņš manī saskatīja. Līdz tam rokās nebiju turējusi pat pneimatisko šauteni. Varbūt tāpēc, ka biju maza, sportiska auguma, ar stingru roku, un viņš to ievēroja,” spriež Ļ. Koroļkova. Viņa aizgāja uz klubu un tiešām – šaušana noritēja sekmīgi. Kad Ļ. Koroļkova pabeidza medicīnas vidusskolu, iestājās toreizējā Ļeņingradas Sanitāri higiēniskajā medicīnas institūtā. “Institūta otrajā kursā jau biju sporta meistares kandidāte,” apliecina Ļ. Koroļkova. Tā gluži neviļus viņa atklāja sevī jaunu talantu. Aizraušanās ar šaušanu turpinājās. Savā praksē viņa izmantojusi tikai Margolin un Toss sporta pistoles un galvenokārt šāvusi 50 metru distancē. Kad 1977. gadā pēc institūta nosūtījuma Ļ. Koroļkova ieradās Valkā, toreizējais Valkas milicijas priekšnieks Jānis Grīnvalds vēlējies, lai viņa apmāca miličus šaušanā. Ļ. Koroļkova tikko bija sākusi strādāt kā jaunā speciāliste un nolēmusi, ka darbs tomēr pirmajā vietā, bet sports būs pēc tam. “Tad mani vēl gribēja pierunāt Pionieru namā trenēt bērnus, bet toreizējam Izglītības pārvaldes vadītājam Agrim Saliņam tāda nodarbe īsti nepatika un viņš neatļāva. Tagad saku – paldies Dievam, ka tā. Tā arī Valkā plašāk neuzzināja par manu šaušanas prasmi. To zināja tikai Ainis Blūms, ar kura sievu draudzējos. Kad viņš sāka vadīt šautuvi, mani aicināja trenēties. Pēdējās sacensības, kurās piedalījos, bija 2013. gadā. Izdevās iekļūt pirmajā trijniekā,” stāsta Ļ. Koroļkova.
Veselīgs dzīvesveids neļauj pagurtSavukārt gleznu izšūšanu viņa iemācījusies jau bērnībā Pionieru namā. Ļubovas māte bija liela šuvēja, viņa meitai parādīja dažādus knifus. Tagad, pensijas gados, viņa no jauna atsākusi izšūt gleznas. Draudzenēm patīk, un tas Ļubovu stiprina. Arī cilvēku atzinība izstādēs viņai sniedz prieku iesākto turpināt. Lai uzturētu sevī možumu, nedēļā četras vai piecas reizes no rītiem viņa dodas uz stadionu pavingrot. Tibetas vingrojumus Ļubova gan sāk gultā, tikko pamodusies. Izstiepj kājas, paceļ tās uz augšu, tuvinot acīm, uz augšu un leju pakustina delnas. “Organismu šī vingrošana iedarbina. Sāk darboties domas, pāriet stīvums, atjaunojas normāla enerģijas cirkulācija, tas ir tāpat, kā iedarbinot automašīnu,” skaidro Ļubova.Mācoties savu profesiju, viņa iegaumējusi, ka galvenais cilvēkam ir veselīgs dzīvesveids. “Mana profesija man ļoti patīk. Institūtā mums ļoti daudz mācīja, jo bija jābūt zinošiem vairākās jomās,” saka Ļ. Koroļkova. Viņa atminas, ka, strādājot Sanitāri epidemioloģiskajā stacijā, pārzināja situāciju katrā fermā, bija jāveic daudz analīžu, viss bija zināms. Vaicāta, kā tagad mēs dzīvojam, ko ēdam, Ļubova kādu laiku neatbild, tad pasaka vienā vārdā – šausmas. “Es to nevaru izturēt, kad viesībās man nākas redzēt, kā visi dzer limonādes un coca-colas litriem, ēd čipsus un dažādas desas, tas ir šausmīgi,” saka Ļ. Koroļkova.Viņa pati ar savu dzīvesveidu ir paraugs, kā dzīvot, lai pensijas gadus sagaidītu moža un darbotiesgriboša. Ja ik brīdi vēlēsies kaut ko uzzināt vai izdarīt, tad šis laiks nebūs garlaicīgs un to varēs saukt par laimīgāko dzīvē.
