Katrs suņa, kaķa, govs, zirga, papagaiļa, jūrascūciņas vai kādas citas dzīvas radības īpašnieks ir piedzīvojis reizi, kad mājdzīvnieks saslimst. Neatkarīgi no tā, vai ir viens dzīvnieks vai vesels ganāmpulks, mājās valda satraukums.
Katrs suņa, kaķa, govs, zirga, papagaiļa, jūrascūciņas vai kādas citas dzīvas radības īpašnieks ir piedzīvojis reizi, kad mājdzīvnieks saslimst. Neatkarīgi no tā, vai ir viens dzīvnieks vai vesels ganāmpulks, mājās valda satraukums.
Kārķos šādās situācijās ļaudīm sirds ir mierīga — no Vilpulkas atbrauks veterinārārsts Modris Čukurs, tautā saukts arī Rūjienas dakteri, un noteikti palīdzēs. Modra pamatīgās zināšanas, darba pieredze un izpalīdzība ir iemantojusi ļoti lielu cilvēku uzticību.
Ja jūs Modri nepazīstat un pagalmā iebrauc kungs baltā kreklā ar prievīti, vienmēr labā noskaņojumā un vizuāli ļoti līdzīgs zemkopības ministram Mārtiņam Rozem, tad tas nav neviens cits kā veterinārārsts Modris Čukurs. Šī līdzība ir tik ļoti liela, ka piedzīvots ne viens vien kuriozs. “Kādā seminārā Salacgrīvā aiz muguras dzirdēju satrauktas sarunas, ka atbraucis ministrs,” smej Modris.
Svarīga mājas sajūta
Jau kopš bērnības Modrim ļoti svarīga ir mājas sajūta un atbildība par darbu. “Esmu dzimis un uzaudzis Valmieras rajona Ķoņu pagasta “Ozolniekos”. Mammai vienmēr bija govis, cūkas, zirgs un citi mājdzīvnieki. Es ar šo vidi biju ļoti saradis. Pēc vidusskolas man bija doma mācīties par ārstu, taču mamma negribēja, jo baidījās, ka es pametīšu laukus un būšu tālu prom no viņas. Tā es izvēlējos veterinārmedicīnu un nekad neesmu nožēlojis. Vispirms pabeidzu Smiltenes tehnikumu, pēc tam Veterinārmedicīnas fakultāti Lauksaimniecības akadēmijā. Par abām šīm mācību iestadēm varu teikt tikai pašu labāko, tās iedeva daudz praktisku un teorētisku zināšanu,” atzīst Modris.
Lai arī Modrim darba slodze ir liela un atliek maz laika ģimenei un mājai, Modrim ļoti nozīmīgi cilvēki ir dēls Kaspars un sieva Anita. “Man ir ļoti svarīga mājas sajūta. Mājās jūtos vislabāk,” atzīst Modris. Anita Birkava ir sertificēta dziedniece, un arī viņai ir privātprakse. Anita spēj saprast vīra aizņemtību, jo zina, cik tas ir svarīgi — nelaimes brīdī palīdzēt.
Trešo gadu bez atvaļinājuma
Modrim pirmā darbavieta bija Vilpulkas kolhozs. Sākoties Atmodai, viņš izveidoja privātpraksi. “Klientu loks, kas izmanto veterināros un lopu mākslīgās apsēklošanas tehniķa pakalpojumus, ar katru gadu palielinās. Arvien lielāki kļūst pārbraucieni no viena klienta pie nākamā. Strādāju visos pagastos ap Rūjienu, Kārķu pagastā, dažkārt ir arī izsaukumi no Ērģemes un Limbažu rajona. Kārķos manā pārziņā ir arī Edmunda Juškeviča briežu, Salēras govju un aitu ganāmpulks. Darbs ar staltbriežiem man ir jauna pieredze. Jau trešo gadu strādāju bez atvaļinājuma. Šo pēdējo gadu laikā nav bijusi neviena brīvdiena, turklāt darba laiks bieži vien ir līdz vēlam vakaram. Ja nepieciešama ārstēšana, nekad to neatlieku. Slimība var pat pa vienu nakti strauji progresēt, un tad jau ārstēšana ir sarežģītāka. Man pašam arī Vilpulkas pagastā ir zemnieku saimniecība “Lejassautiņi”, kurā ir 20 govju un 30 cūku,” stāsta Modris. Var tikai apbrīnot, kā viņš spēj tādu darba slodzi izturēt. Apvaicājot Modra klientus, visi atzina, ka nekad nav veterinārārstu redzējuši īgnu un dusmīgu. Līdz ar viņa atbraukšanu pie sasirgušā lopiņa mājās atkal ienākot prieks un labs noskaņojums. Vaicājot, kur Modris smeļ spēku, viņš teic: “Darbā. Man tas ir liels gandarījums, ja dzīvnieks ir vesels un saimnieks laimīgs.”
Modris atzīst, ka visu laiku ir jāmācās, jāapmeklē kursi, jo zāles un ārstēšanas metodes mainās. Pirms vairākiem gadiem viņš stažējās Dānijā pie ļoti zinošiem veterinārārstiem. Tur iegūtās zināšanas lieti noder arī šeit. “Pašreizējo veterinārmedicīnu nevar salīdzināt ar padomju laiku. Tā kļuvusi daudz drošāka un vieglāk veicama. Taču līdztekus medikamentu lietošanai ļoti svarīga ir arī attieksme. Ieejot kūtī, lopiņš vispirms jāuzrunā. Dzīvnieki ir gudri un daudz ko jūt. Es domāju, ka, piemēram, suns pat saprot valodu. Katra dzīvnieku saslimšana ir atsevišķs un individuāls gadījums. Lai izārstētu, jāpielieto zināšanas, pieredze un radoša izdoma. Es priecājos, ka cilvēki, izmantojot Eiropas fondu piedāvātās iespējas, ir sākuši saimniekot modernāk, un līdz ar to arī produkcija ir kvalitatīvāka,” stāsta Modris.
Tortes un puķes — mīļākie vaļasprieki
Tas izklausās diezgan neparasti — Modra mīļākais vaļasprieks ir toršu cepšana. Tam gan atliek arvien mazāk laika. “Man patīk cept tortes un gatavot saldos ēdienus. Uz pasūtījumu esmu cepis ļoti dažādas tortes. Šo prasmi pārņēmu no mammas māsas, kura man dzīvē bieži vien centusies palīdzēt. Ar torti man saistās viens kuriozs gadījums. Biju izcepis vairākas biskvīta kārtas, sagatavojis bļodiņās krēmu un visu to uzlicis uz mašīnas jumta atdzesēties. Pēkšņi kāds piezvanīja un man bija jābrauc uz izsaukumu. Par torti pavisam piemirsu. Pie loga mammas māsa māja, bet es nodomāju, ka viņa vēl laimīgu ceļu. Man iznāca kā filmā aktierim Uldim Dumpim — atjēdzos tikai pie pirmā pagrieziena, kad tortes kārtas aizlidoja un mašīna nolija ar krēmu,” atceras Modris. Otrs viņa vaļasprieks ir puķes. “Man tās ir ļoti svarīgas. Puķes manās mājās bijušas vienmēr jau kopš bērnības. Ziedi dod prieku un spēku,” saka Rūjienas dakteris.
Modra veiksmes noslēpums ir pavisam vienkāršs — ikvienu darbu viņš dara ar mīlestību.
