Šogad kā žurnālists esmu uzklausījis vairāku lasītāju ieteikumus biežāk rakstīt par cilvēkiem, kuri izdarījuši kaut ko labu un pēc pārliecības ir optimisti. Slikto ziņu esot jau tik daudz, ka tās nomācot garu.Cilvēki alkst izjust pozitīvas emocijas. Atceros, pirms Ziemassvētkiem uz redakciju iedzīvotāji atnesa vēstulītes, kurās bija izteikuši vēlmi uzrakstīt par viņiem pazīstamu labu cilvēku. Tas liecina, ka krīze, smagie dzīves apstākļi nav salauzuši cilvēkos dzīvesprieku, vēlēšanos būt noderīgiem citiem, un vēl tas nozīmē, ka tieši tautā atrodas saknes mūsu valsts izaugsmei, lai mēs savu zemi varētu saukt par labu Latviju. Jātiek tikai galā ar to skepsi, kuras rašanos mūsu dvēselēs veicinājuši politiķi un augstākie valsts ierēdņi, demonstrējot savu liekulību. Pamācību būt taupīgiem, paciesties bijis pietiekami, bet aiz šiem pamācošajiem vārdiem, kā tagad esam uzzinājuši no Neo statistikas, visu laiku bija atradusies pašu varasvīru alkatība un centieni saņemt iespējami lielākas algas. Tika spēlēts uz mūsu gara nokaušanu, lai mēs pavasari uztvertu tikai kā cīņu ar odu bariem, baidītos no salnām un neredzētu ceriņus, bet rudenī sēņu laiks asociētos vienīgi ar sūnās palikušiem beku kātiem. Vajadzēja pierast, ka viss jau ir paņemts un nogriezts pirms mums. Ar tādu pūli viegli manipulēt, apmānot ar populistiskiem saukļiem. Šķiet, tomēr nekas nav sanācis. Un labas Latvijas sagaidīšana tiešām ir pamatota cerība. Tikai jācer uz pašu spēku un optimismu, nevis uz tiem, kas ar labas Latvijas lozungu grib atkal tikt pie varas, lai vairotu savu labumu.
