Jau krietnu laiku medijos un, iespējams, arī darba kolektīvos un ģimenēs virmo diskusijas par nākamo Latvijas Valsts prezidenta kandidātu. Jo īpaši aktuāla šī tēma kļuva pēc tam, kad no balotēšanās uz nākamo termiņu atteicās pašreizējais prezidents Andris Bērziņš. Par nākamo kandidatūru minējumi ir visdažādākie, taču liela daļa politikas apskatnieku ir pauduši, ka visi līdz šim minētie kandidāti par valsts pirmo personu nekļūs, jo īstais vārds kļūs zināms tikai pēdējā mirklī, tas ir pēc politisko spēlīšu un tirgošanās beigšanās kuluāros. Kārtējā zoodārza versija, kad par prezidentu kļuva Valdis Zatlers. Arī šoreiz, piemēram, daudzuprāt visu jauno laiku labākā eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga uzskata, ka izšķirošā loma kandidāta izvēlē būs Zaļo un Zemnieku savienībai, tā sacīt džokers kāršu kavā. Man nebūtu iebildumi ne pret vienu no līdz šim minētajiem kandidātiem: Mārtiņu Bondaru, Egilu Levitu, Sandru Kalnieti, Mārci Auziņu, taču ir viens bet. Manai vēlmei nav nekādas nozīmes. Visu noteiks 100 gudrās galvas, turklāt aizklāti. Es nekad neuzzināšu, kā balsoja tie partijas biedri, kurus, tostarp arī ar manas balss palīdzību, ievēlēja Saeimā. Tieši šie cilvēki nespēja vienoties, ka balsošanai par prezidenta amatu jābūt atklātai. Katram savi argumenti, kāpēc labāka aizklātā balsošana, taču domāju, ka galvenais ir atstātā iespēja manipulēt un tirgoties. Politiķiem viņu sasmakušajā dīķī tas ir vislielākais ieguvums. Ir taču tik ērti savus vēlētājus uzskatīt par spriest nespējīgiem un nodoties savām intrigām un intridziņām, to visu slēpjot aiz bezgalīgi staipāmā demokrātijas jēdziena.
