Eiropas tradīcijā pieņemts politiskās partijas iedalīt labējajās, kreisajās un centriskajās. Pieļaujams arī sīkāks dalījums, piemēram, radikālajās, konservatīvajās un liberālajās.
Eiropas tradīcijā pieņemts politiskās partijas iedalīt labējajās, kreisajās un centriskajās. Pieļaujams arī sīkāks dalījums, piemēram, radikālajās, konservatīvajās un liberālajās. Iespējami citi gradācijas principi, jo precīzākai ideoloģiskās ievirzes raksturošanai dažkārt partijas dēvē par kreisi centriskajām vai labēji centriskajām.
Padomju okupācijas apstākļos, kā zināms, drīkstēja būt tikai viena kreisi orientēta partija, kurā vairāk vai mazāk maskēti darbojās atšķirīgi iekšējie grupējumi — no trockistiski radikāliem līdz nacionālkomunistiem, kas noliedza dogmatisku pieeju marksistiskajai teorijai.
Lai gan daudzpartiju sistēma Latvijā sāka atjaunoties pirms 15 gadiem, aizvien mums nav īsti skaidrs, pie kāda spektra pieder tā vai cita partija. Nereti valda maldīgs priekšstats, ka visas latviskās partijas ir labējas vai vismaz centriskas, bet prokrieviskās partijas automātiski tiek raksturotas par kreisām. Šajā jautājumā valda liels juceklis.
Pretējie poli
Pieņemts, ka galēji labējo spārnu Latvijas politikā pārstāv TB/LNNK, bet kreisajam spārnam pieraksta gan Rubika vadītos sociālistus, gan Ždanokas PCTVL, kuras kodolu veido “Līdztiesība”. Pats Alfrēds Rubiks PCTVL dēvē par tipiski labēju partiju, kas apvieno krievvalodīgos ekstrēmistus, un viņam varam piekrists. Ždanoka pati ir uzņēmēja, kurai nav nekā kopēja ar “proletariāta interesēm”, jo “Līdztiesība” jau no sākuma radās kā interfrontes impērisko spēku izteicēja.
Faktiski Latvijā pašlaik vienīgā patiesi kreisi orientētā organizācija ir Sociālistu partija, agrākie komunisti, kuriem nācās mainīt nosaukumu. Pārējo kreisā flanga daļu pārstāv kreisi centriskās partijas un grupas — sociāldemokrāti, Jurkāna TSP, daļēji arī Darba partija un daudzas sīkpartijas. Labējā spārna radikālo grupu pārstāv TB/LNNK un PCTVL. Abu grupu savstarpējo naidīgumu nosaka tikai elektorāta nacionālā piederība, jo vieni aizstāv latviskas Latvijas ideju, bet otri tīko pēc atgriešanās matuškas Krievijas sastāvā. Par mēreni labējām varam saukt Tautas partiju, “Jauno laiku”, bet labēji centrisko spektru pārstāv “Latvijas ceļš” (liberāļi) un Zemnieku savienība. Pirmā partija un jaundibinātais “Jaunais centrs” vairāk nosliecas uz to sektoru, kas migrē starp centru un kreiso centru.
Fašisti, nacisti, maoisti un staļinisti
Vispirms jāatgādina lasītājiem, ka pārāk bieži mēdzam putrot politisko terminoloģiju, un visvairāk grēko tie runātāji un rakstītāji, kuri visu ekstrēmo lamā par fašismu. Patiesībā fašisms kā radikāls labējais ideoloģiskais virziens radās Itālijā Musolīni diktatūras laikā. Ārpus Itālijas fašisms ir tikai aplam lietots lamuvārds, ko visvairāk praktizē Krievijā. Ja runājam par hitlerisko Vāciju, tad pareizi jālieto citi apzīmējumi — nacionālsociālisms jeb nacisms. Nacisms kā ideoloģija balstījās sīkburžuāzijas vidē, jo tieši šī ar dzīvi neapmierinātā ļaužu kārta visvieglāk pakļaujas radikalām idejām (arī boļševismam un maoismam).
Ja komunisma un sociālisma ideoloģiju pieņemts uzskatīt par tādu kā kreisuma standartmodeli, tad arī šajā kreisumā ir savi ultrakreisie novirzieni. Staļins pie tāda pieskaitīja trockismu, kas gan tikai niansēs atšķīrās no staļinisma. Vēlākos gados trockisms pārtapa maoismā. Radikālā boļševisma organizācijas darbojas arī mūsdienu Krievijā, un dažas metastāzes arī Latvijā. Savukārt populāros nacionālboļševikus lietderīgāk pieskaitīt mūsdienu nacistiem, tātad, labējā spārna ekstrēmismam. Tiesa, abu galējo virzienu trieciennieki bieži vien mēdz sadarboties, un Latvijas gadījumā kā vieni, tā otri iestājas par impērismu. Abu šo grupējumu lielākie ienaidnieki ir liberāļi un konservatori, bet centristus viņi sauc par remdenajiem, “kurus izspļauj”.
Kad sajaucas visu nokrāsu radikāļi, tad veidojas mūsdienu antiglobālistu kustība.
Latvijas īpatnība ir tā, ka pie mums iespēj reģistrēties pat tādas krievu ekstrēmistu organizācijas, kuras pašā Krievijā tiek vajātas. Patiesi, rodas iespaids, ka mūsu likumdevēju pulkā pārāk daudz latvisko mūlāpu, kuri nespēj izstrādāt tādus likumus, kas garantētu pamatnācijas tiesības.
Partiju izplūdusī ideoloģija
Faktiski vienīgā partija, kas balstās uz noteiktas ideoloģijas, ir Rubika sociālisti. Un jāatzīst, ka vienīgi pēc inerces mēs rubikiešus turpinām atgaiņāt no politikas. Bet galu galā Rubiks prata saraut saites ar Ždanokas buržuāziski impērisko klanu, tāpat tieši viņš prata krasi norobežoties no krievu skolu aizstāvības štābistu akcijām.
Visām pārējām partijām ir tikai priekšvēlēšanu vajadzībai rakstītas programmas. Liberālisms vai konservatīvisms ir tikai ekonomisko interešu “ceļa karte”, tāpēc nereti visai grūti mūsu partiju sistēmu sālāgot ar Rietumu tradicionālo politisko spektru. Mums nav tik senu tradīciju, un mums vēl aizvien uzņēmējdarbība nespēj pārvarēt grābšanas, dalīšanas un pārdalīšanas fāzi.
Latvijā pārāk liela loma ir nacionālo interešu pretstāvei, jo ir tikai pavisam nedaudz to krievvalodīgo politiķu, kuri spēj iekļauties realitātes ietvaros, aizvien cerot, ka viņu īstā laime būtu tikai tad, ja izdotos atgriezties zem divgalvu ērgļa vai pat zem sirpja un āmura. Un impērijas mantiniece Krievija aizvien aktīvi darbojas, lai Latvijas sabiedrība tiktu šķelta pēc etniskā principa. Jānis Peters teicis, ka impērijas nemēdz atvainoties par saviem nodarījumiem, savukārt mūsu nacionālie bāleliņi domā, ka Putinu iespējams piespiest atvainoties. Bet tā nav ideoloģija, ja vien par ideoloģiju neuzskata lielkrievu šovinismu.
