Vai cilvēki vispār aizdomājas par savu rīcību, pārvēršot mežus par iztukšotu plastmasas pudeļu izgāztuvi? Par šādu tēmu ar “Ziemeļlatviju” pārdomās dalās kāda smilteniete, kuru šokē piepilsētas mežos redzētais šo pudeļu daudzums. Sieviete nesen izlasījusi, ka ir vajadzīgi 450 gadi, lai plastmasas pudele sadalītos pilnībā, tālab pamatoti uztraucas par mežos augošo “kultūrslāni”. Kāda cita paziņa savā iecienītajā sēņošanas vietā, mazā, nomaļā mežiņā, lasa ne tikai sēnes, bet arī citu cilvēku izmestās tukšās alumīnija skārdenes (pārsvarā iztukšotas alus bundžas). Alumīnija bundža sadalās 200 līdz 200 gados, informē uzņēmums “Zaļā josta”. Es savukārt ne reizi vien iedomājos, cik biezu atkritumu slāni uz zemeslodes veido visi polietilēna maisi, kurus veikalos izmanto kā produktu iepakojumu. Lai sadalītos šāds maiss, ir nepieciešams milzīgs laika periods – 200 līdz 1000 gadi. No manas padomju laika bērnības joprojām spilgti atmiņā palikušas ainas, kā pārdevēja veikalā svēra sviestu un tina to pergamentā. Tolaik arī citus pārtikas produktus un rūpniecības preces iesaiņoja speciālā ietinamajā papīrā. Ja mājās bija malkas apkure, tad papīru sadedzināja, un par vienu sadzīves atkritumu bija mazāk. Mūsu portāla apmeklētājs ar niku “nazis” gan norāda, ka no ekoloģijas viedokļa tieši zemē nomestas plastmasas, kas dabā nesadalās, ir nekaitīgākas, salīdzinot ar papīru. “Tas ir maldīgs priekšstats, ka papīrs sadalās. Papīrs tikai sairst, zaudē savu struktūru, un augsnē paliek ar hloru balināta celulozes šķiedra, kuru dabā neviens dzīvs organisms nepārstrādā, un paliek arī visa ķīmija, kas izmantota papīra ražošanas procesā,” raksta “nazis”. Esam vienisprātis, – zemē neko nevajadzētu mest.
