Valkas pagasta “Lapaiņu” mājās vilku sugas kucītei Grācijai piedzimuši seši burvīgi kucēni — trīs puikas un trīs meitenes.
Valkas pagasta “Lapaiņu” mājās vilku sugas kucītei Grācijai piedzimuši seši burvīgi kucēni — trīs puikas un trīs meitenes. “Ziemeļlatvijas” korespondentei diemžēl neizdevās satikties ar daudzbērnu māmiņu, jo viņa kopā ar kucēnu tēvu bija devusies garākā pastaigā uz mežu.
Grācijas saimnieki Andis un Santa Šķiliņi jau pieraduši pie sava mājas sarga ieradumiem. Grācijai patīk katru dienu izskrieties pa pļavu un aizskriet uz mežu.
Kucēnu tēvs — pieklīdis liels melns suns
Pirms kucēnu piedzimšanas “Lapaiņos” ieklīdis liels melns suns. Santa viņu iesaukusi par Bomzi, bet Andis — par Suni. Sākumā viņi melno milzeni centušies neievērot un arī nebarot, jo sunim bijusi kaklasiksna. Grācijas saimnieki nosprieduši, ka pieklīdenim ir savas mājās. Santa atzīst, ka viņai nav patikusi svešā suņa klātbūtne, jo nav zinājusi, kā viņš izturas pret bērniem. Melnais suns sevi jau parādījis no labās puses — viņš kopā ar Grāciju sargā māju un saimnieku prombūtnes laikā neielaiž nevienu svešinieku. Andis novērojis, ka cilvēkiem, kuri “Lapaiņus” apmeklē reti, Suns ar zobiem paķer pie rokas.
Kad melnais milzenis ilgāku laiku nav gājis prom, Andis iežēlojies par viņu un sācis barot — sākumā ar maizes riecieniem, bet pēc tam ar to, ko ēd pašu mājas sargs.
“Neviens vēl nav meklējis savu pazudušo suni,” secina Santa.
Acīmredzot Grācijai bijuši tālākejoši nodomi — viņa kopā ar Suni radījuši sešus dažādu krāsu kucēnus. Nu kustīgie kamoliņi ir jau divus mēnešus veci un gaida labus un gādīgus saimniekus. Santa un Andis novērojuši, ka kucēnu tēvs no mazajiem baidās un turas no viņiem divu metru attālumā.
Kucēni dzimst zem klēts grīdas
Grācija ir trīs gadus veca. Šie ir viņas pirmie bērni. Suņa saimnieki nemaz nepamanīja, pa kuru laiku Grācija kļuva māmiņa, jo viņa dzemdību vietu bija izvēlējusies zem klētiņas grīdas. Pēc divām nedēļām Santas un Anda meita Agnese kā mazākā un tievākā ģimenes pārstāve suņukiem līda pakaļ. Trešdien, kad “Ziemeļlatvija” viesojās pie nebēdnīgajiem suņu bērniem, divi puikas jau bija aizbraukuši uz savām jaunajām mājām. Santa secina, ka viņu suņukus labprāt iegādājas lauku māju saimnieki, jo viņiem nepieciešami uzticīgi un mīļi māju sargi.
“Grāciju nopirku Valmierā. Viņa nav “tīra” vilku sugas šķirnes pārstāve, jo tēvs ir dobermanis,” stāsta Andis. Šķiliņiem bijuši vairāki vilku sugas suņi, bet viņi vai nu gājuši bojā uz lielceļa, vai pazuduši. “Lapaiņu” mājas atrodas uzreiz aiz Valkas pilsētas robežas, tāpēc šoferi, neievērojot satiksmes noteikumus, aiz pilsētas robežzīmes mēdz pārsniegt braukšanas ātrumu. Andis uzskata, ka šoferi brauc pārāk dulli, jo netālu no viņu mājām esot nobraukts pat stārķis.
Salīdzinot ar iepriekšējiem mājas sargiem, Grācija neesot īpaši nikna un skaļa. Naktīs kucīte labprāt gulētu mājās pie saimniekiem, bet viņai tās jāpavada priekšnamā. Andis novērojis, ka Grācijai patīk gulēt lielajā dīvānā pie televizora un savu garo purnu iebāzt saimniekam azotē. Santa gan protestējot, ja suns guļ gultā. Andis savu suni audzinājis tā, lai viņu var samīļot.
“Reizēm Grāciju lutinu,” atzīst Andis.
Grācija bērnībā neesot bijusi palaidnīga un niķīga. Viņas nedarbu kontā ir tikai pāris sagrauztu kurpju un aiz sevis atstātu peļķīšu. Pēc kādas pastaigas pa mežu Grācija mājās atstiepusi milzīgu dzīvnieka galvaskausu. Škiļiņi to dabūjuši aprakt, lai suns nestaipītu pa pagalmu. Andis katru gadu Grāciju vakcinē pret trakumsērgu, jo tuvu mājām ir mežs. Ja Andis dodas sēnēs un uzsauc sunītei: “Ejam uz mežu!” — lielāku prieku viņai nevajag.
Ķeras bikšu starās un džempera piedurknēs
Mazie suņuki dzīvojas pa šķūnīti un īpaši izveidotu aizgaldu. Agnese labprāt dodas pie viņiem rotaļāties. Kucēniem patīk ieķerties bikšu starās un džempera piedurknēs. Katrā rotaļāšanās reizē viņi ar savām mēlītēm nolaiza rotaļbiedrenes seju un rokas. Kucēni mēdz ieķerties arī Agneses garajos matos. Saimnieki suņu bērnus baro trīs reizes dienā. Kucēnu ēdienkartē ir pienā vārīta putra un zupa, kas palikusi pāri no pašu galda. Pēc jautrošanās suņuki dzer daudz tīra ūdens. Savukārt laikā, kad Grācija pati baroja savus bērnus, Šķiliņi īpaši piedomāja par jaunās mammas ēdienkarti.
“Grācija bērniem vairs nedod pupu, tāpēc vairāk laika atliek savam brūtgānam,” smejas Šķiliņi. Agnese daudz nebēdā, ka kucēni dzīvos citās mājās. Meitene zina, ka suņuki, līdzīgi kā viņu vecāki, izaugs par lieliem mājas sargiem un gribēs daudz ēst. Labāk lai kucēniem ir labi saimnieki, kas par viņiem rūpējas.
Laba kucēna izvēle — profesionāls noslēpums
Vienīgais kinologs Latvijā ar maģistra grādu suņkopībā, kā arī daudzu zinātnisku darbu par suņiem autors Jānis Pavlovskis uzskata, ka laba kucēna izvēle ir profesionāls noslēpums. Mūsdienās sameklēt labu kucēnu ir liela problēma. Tas ir saistīts ar dzīvnieku psihi. Notiek dzīvnieku pārošana “pa labi un pa kreisi”. Vaislas darbu neviens nekontrolē, suņus neapmāca, lai gan apmācībās iegūtās zināšanas pārmanto. Iedzimtībai ir liela nozīme. Lai J. Pavlovskis atrastu savu tagadējo suni Reksi, viņš apbraukājis vairākas Latvijas pilsētas. Pirms Rekša kinologs apskatījis vairākus kucēnus un varējis saimniekiem pateikt, ka tie neder. Ārēji it kā skaists, muskuļots suns, bet, palaists brīvībā, dzīvnieks metas pie žoga, skraida gar to un rej. Tāds suns audzināšanai un apmācībai neder. Viņš var sargāt saimnieka māju. Kad J. Pavlovskis pirmo reizi paskatījies uz pusotra mēneša veco Reksi, viņš sapratis, ka tas ir īstais, jo kucēns pienācis klāt, ieķēries biksēs un tās saplēsis. Tautā ir ticējums: kurš dzīvnieks pirmais pienāk pie cilvēka, tas jāņem. Protams, ka tas var būt arī kļūdīgs pieņēmums. Kinologs novērtē arī dzīvnieka māti un to, kā kucēns barots. Ir arī dažādas specifiskas pārbaudes fiziskajai sagatavotībai, ožai un citam. J. Pavlovskis uzskata, ka no 100 suņiem 80 iespējams izbrāķēt uzreiz, bet no atlikušajiem 20 meklēšanas dienestam derīgi tikai pieci. Atlikušie 15 kļūst par patruļdienesta suņiem vai sargsuņiem. J. Pavlovskis uzskata, ka, izmantojot suni nozieguma izmeklēšanā, vienmēr jāņem vērā likumsakarības. Nevienā policijas darbiniekiem domātajā mācību grāmatā nav šīs metodikas. J. Pavlovskis to ir izstrādājis, bet, lai izdotu grāmatu, ir vajadzīga nauda, kuras viņam nav. Viņš par galveno uzskata prasmi strādāt ar suni, nevis aklu skriešanu pakaļ dzīvniekam. Kinologs atceras gadījumu, kad Jūrmalā, izmeklēšanā iesaistot suni, dzīvnieks 20 reizes gājis pa vienām un tām pašām pēdām, kas vedušas uz Iekšlietu daļu. Vēlāk izrādījies, ka vairākos noziegumos bijis iesaistīts kāds šīs daļas darbinieks.
Strādājot iekšlietu sistēmā, pirmais J. Pavlovska suns bijis Bleks — spēcīgs un gudrs dzīvnieks, vairāku čempiona titulu īpašnieks. Kinologs uzskata, ka Bleks mācījis viņu, nevis otrādi. Kopā ar šo suni viņš veicis patrulēšanu Jūrmalā — Dzintaros un Asaros. Milicijas darbinieki ievērojuši, ka tad, kad patrulēts kopā ar suni, nekādi likumpārkāpumi nav notikuši. Diemžēl Bleka dzīve aprāvusies otrā dienā pēc J. Pavlovska došanās atvaļinājumā. Suns izrāvies no jaunā pavadoņa rokām, pārlēcis pāri žogam un pakļuvis zem automašīnas. Pēc tam Jānis saņēmis jaunu suni — pelēku sešus mēnešus vecu vilku sugas kucēnu Irmu. Pusgadu viņš apmācījis Irmu un, pirmo reizi izejot darbā kopā ar viņu, izdevies atklāt slepkavību. 1975. gadā dzīvnieks kļuvis par PSRS čempionu milicijas daudzcīņā, bet vēlāk — par trīskārtējo Latvijas čempionu suņu daudzcīņā.
