Debesu spīdeklim Mēnesim, kā zināms, no Zemes redzams tikai viens vaigs. Lai ieraudzītu pretējo pusi, vajadzēja sagaidīt kosmisko lidojumu laikmetu.
Debesu spīdeklim Mēnesim, kā zināms, no Zemes redzams tikai viens vaigs. Lai ieraudzītu pretējo pusi, vajadzēja sagaidīt kosmisko lidojumu laikmetu.
Līdzīgi notiek arī ar Krieviju, kurai fasādes puse tiek labprāt demonstrēta visai pasaulei, bet daudzus procesus gan Kremļa, gan visas sabiedrības līmenī varam noskaidrot tikai ar analīzes palīdzību. Ja mēs esam labi izpratuši Padomju Savienības ziedu laikos valdošos tikumus, tad Putina Krievijas īstenības izpratnei samērā droši var izmantot to pašu analīzes metodiku.
Ak, kā patīk būt prezidentam!
Krievijā atlikuši vairāk par diviem gadiem, kad paredzamas jaunas Valsts domes (parlamenta) vēlēšanas. Nesen “Neatkarīgā” publicēja interviju ar populāro krievu politiķi Rogozinu, kuru, cita starpā, Latvijas drošības dienesti atteikušies ielaist mūsu valstī. Rogozins ir tipisks lielkrievu šovinists, īsts ģeržavņiks, kurš sapņo par Krievijas varenības atjaunošanu. Jāteic, viņš bijis Putina atbalstītājs, bet, tuvojoties jaunām vēlēšanām, jau laikus kļuvis par spēcīgāko opozicionāru, partijā “Rodina” iesaistot patiešām pieredzējušus politiķus. Rogozina pārvērtības saistāmas arī ar to, ka Putinam faktiski nav citas nopietnas opozīcijas. Komunisti Zjuganova vadībā kļuvuši par tukšvārdīgiem perpelētājiem, bet labējā spārna partijas nespēj vienoties par vienu līderi (Hakamada, Ņemcovs, Čubaiss, Javlinskis). Kad savas pretenzijas uz prezidenta krēslu nākotnē izteica valsts bagātākais cilvēks Hodarkovskis, ietekmīgais oligarhs ar skubu tika ieslodzīts cietumā. Arī bijušais premjers Kasjanovs par līdzīgu uzdrīkstēšanos tiek iebiedēts, jebšu tiesu darbu sākšana pret viņu var darboties ar bumeranga efektu — pārāk daudz šis cilvēks zina par Kremļa varenajiem. Tad nu šajā situācijā zināmas cerības var lolot Rogozins, un viņa intervijā šoreiz visai daudz patiesu konstatējumu un salīdzinoši maz NATO dalībvalstij Latvijai adresētu apvainojumu.
Krievijas Konstitūcija paredz, ka viens cilvēks par prezidentu var tikt ievēlēts uz diviem četru gadu termiņiem, un šis laiks beidzas 2008. gada sākumā. Nav grūti ievērot faktu, ka gan pats Putins, gan viņa komanda, galvenokārt bijušie čekisti, vēlētos Putinu par prezidentu redzēt arī uz trešo periodu. Lai to izdarītu, jāmaina konstitūcija, ko Valsts domē nebūtu grūti izdarīt. Bažas tikai vienas: kā tas izskatīsies pasaules acīs?
Putina spēju demonstrēšana
Krieviem labā atmiņā galīgi nevarīgie Brežņevs un Čerņenko, slimojošais Jeļcins, tāpēc sportiskais Putins tiek uztverts kā īstens veselības iemiesojums. Bet lietosim vienu zīmīgu salīdzinājumu ar ASV prezidentu Bušu. Par abiem lielvaru vadītājiem zināms, ka viņu lēmumus diktē vairākas interešu grupas. Toties par Bušu zināms, ka viņa rīkojumi valstī tiek izpildīti vismaz par 80 procentiem, savukārt Putina rīkojumus Krievzemē izpilda tikai par 20 procentiem. Starpība tā, ka ASV politiku koriģē miljardieru un profesionālu juristu grupas, kamēr Krievijā tie ir tie paši Kremļa bonzas, kuriem galvenais ir vara. Tāpēc Maskavā nemēdz uzsvērt politikas pārmantojamību, bet tikai varas elites pārmantojamību.
Žurnālisti, kas labi orientējas Kremļa aizkulisēs, analizē iespējamos variantus. Ja Putins aiziet no prezidenta amata, tad viņa vietā jānāk kādam no viņa tuvākajiem domubiedriem. Tāds vispirms ir aizsardzības ministrs Sergejs Ivanovs, labi izglītots bijušais čekists, kurš angļu valodā runā bez akcenta. Tiek uzskatīts, ka šādā gadījumā Putina palikšana būtu mazākais ļaunums. Tiek minēti vēl Kozaks un Sečins, bet pagaidām tās visas ir tikai prāta konstrukcijas. Opozīcijai nekāda loma netiek paredzēta.
Pēdējā laikā acīmredzami kļūst mēģinājumi Putinu tautai demonstrēt kā fiziski spēcīgu un veselīgu vīrišķi, kurš gan augumā nav nekāds “bogatirs”, toties spēj lidot ar virsskaņas militārajām lidmašīnām. Ar vārdu sakot, Putina labā darbojas izcili reklāmas speciālisti.
Tajā pašā laikā vērojamas Putina un viņa komandas īpašas simpātijas tādam diktatoram, kāds ir Baltkrievijas “baķka” Lukašenko, kurš spējis pārkāpt visas iespējamās demokrātijas normas, lai kļūtu par gandrīz vai mūžīgu prezidentu. Tas pats vērojams attiecībā uz Kazahstānas Nazarbajevu, kura pārvēlēšanas labā aģitē speciālas Krievijas aģitkomandas, ceļojot pa valsti autobusos, un nevienu pat nemulsina, ka tā ir vienas valsts iejaukšanās citas valsts iekšpolitikā.
Laikam taču Putins šos vīrus uzskata par atdarināšanas cienīgiem.
Militārisma bungu rībināšana
Krievija gandrīz nekad nav varējusi lepoties ar ekonomiskajiem sasniegumiem, galveno spalvu spodrināšanu parasti veikusi armija un izlūkdienesti. Tas, ka krievu tauta devusi izcilus zinātniekus, rakstniekus, mākslas darbiniekus, faktiski ir fenomens, kas kontrastē ar tautas saimniecības atpalicību.
Militārisma gars Krievijā ir tik izteikts, ka pat kaunpilnus zaudējumus prot pasniegt kā karavīru varonības paraugstundu, piemēram, leģendas par kreisera “Varjags” patiesi vīrišķīgajiem jūrniekiem.
Pašlaik bez kolonijām palikusī Krievija arī militārā ziņā ir krietni papluinīta, kaut atombumbu arsenāls aizvienam ir drauds visai pasaulei. Kremļa valdoņiem pašlaik gandrīz vai dzīru laiks, jo dolāri par gāzi un naftu plūst platā straumē. Naudas ir tik daudz, ka jādomā par tēriņu ierobežošanu, lai neizsauktu hiperinflāciju. Šajā situācijā militāri rūpnieciskais komplekss ir nozare, kurā naudu var ieguldīt bez īpaša riska par cenu celšanos, jo militārais budžets ir “melnais caurums”, kurā liekā nauda tiek burtiski sadedzināta.
Lūk, kāpēc tik bieži televīzijā rāda Putinu dalot miljardus armijai, piedaloties jaunu raķešu kompleksu izmēģināšanā un tamlīdzīgi. Ar vārdu sakot, visiem militāristiem vajadzētu saprast, ka Putins personīgi ir viņu galvenais sargeņģelis.
Tajā pašā laikā Krievija nebija spējīga pati saviem spēkiem izglābt nogrimušā batiskafa apkalpi, jo automātiskie aparāti, kas spējīgi darboties lielā dziļumā, konstruēti pirms 25 gadiem un praksē nav transportējami neizjauktā veidā. Tik lielai valstij tas godu nedara.
Pirmoreiz notiek bruņoto spēku manevri kopā ar Ķīnu. Militārā jēga šādām mācībām minimāla, toties politiskais aspekts nav noslēpjams. Lieta tā, ka Ķīnas attīstības tempi ir tik fantastiski strauji, ka drīzā nākotnē Austrumu lielvara var nopietni apdraudēt Amerikas Savienoto Valstu dominanti pasaules mērogā. Šāda Amerikas pabaidīšana īsti pa prātam Kremlim, sak, ja paši nespējam, tad vismaz demonstrēsim draudzību ar pusotru miljardu ķīniešu.
Protams, netieši tas ir “mājiens ar sētas mietu” Japānai.
