Drēgns un tumšs novembra vakars. Cauri krēslai iet gājiens uz Brāļu kapiem, un tumsā spoži deg lāpu un svecīšu liesmiņas. Šis gājiens iezīmē Lāčplēša dienu. Tajā iet kopā jaunsargi, zemessargi un civilie iedzīvotāji.Uz šī fona šogad zīmīga bija Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa uzruna. Viņš mierināja, ka Latvijai pašlaik briesmas no ienaidnieka nedraud, taču politiskā situācija ir tāda, ka jābūt gatavībā aizstāvēt savu zemi. Tā tas ir. Pasaule savelkas dūrē. Pēc ilgāka laika Krievija atkal izrāda savu agresīvo dabu. Vispirms Krimas aneksija, tad iebrukums Ukrainas Doņeckas un Luhanskas apgabalos. Šķiet, zaļie vīriņi īsti nav izpildījuši Krievijas vēlmes, tādēļ tā tagad ar visu moderno militāro arsenālu sākusi operācijas Sīrijā, lai aizstāvētu savu simpātiju – Asadu. Pa starpām Krievijas prezidents Vladimirs Putins piedraud Rietumiem ar kodolbruņojumu. Putinam pašlaik īsti nekur neveicas. Naftas cena turpina kristies, vairāki miljardi no valsts kapitāla aizplūduši, daži eksperti paredz, ka pēc astoņiem mēnešiem Krievijai naudas nebūs. Ir zināma patiesība par stūrī iedzītu vilku, kas metas virsū un plēš, ko tikai var. Zinot, ka Krievijā nostiprinājusies prezidenta diktatūra, nav šaubu, ka izdevniecības izdot sagrozītas kartes, kurās Baltija iekļauta Krievijas sastāvā, atļāvušās ne bez Kremļa norādes. Neziņas tumsa ap mums sabiezē arvien vairāk, bet tajā spīd lāpu gaisma. Tā ir kritušo un mūsdienu karavīru sirdsdegsme, kas nav kļuvusi ne par matu vājāka kā iepriekšējos gados. Jo kļūst tumšāks, jo gaišāk deg sveces un lāpas. Tas ir mūsu mierinājums – karavīri joprojām par Latviju ir nomodā.
