Saulaina diena, putni čivina. Dodos uz Brantu pagastu satikt Ausmu Duncīti, kura nesen nosvinēja savu 90. gadskārtu. Iebraucot “Zaķīšu” mājas pagalmā, pretī nāk viņas dēls Zigmunds, pa plašo pagalmu skraida mazs sunēns un apkārt mājai ir mežs, kas rada īpašu auru. Ieejot mājā, satieku Ausmu, kura ar laipnu smaidu mani aicina nākt tālāk.
Apbrīnojami, cik dzīvesgudra, runātīga un spēcīga ir Ausma. “Savu mūžu, 90 gadus, kas ir gana ilgs laiks, varu vērtēt ne gluži kā laimīgu, bet krietnu un saturīgu gan. Ir bijušas gan labas dienas, gan ne tik labas – kā jau visiem,” viņa iesāk mūsu sarunu. Jautāta par bērnību, Ausma, acīm mirdzot, stāsta, jo šis temats viņai ir ļoti mīļš.
“Esmu augusi pārticīgā latviešu zemnieku ģimenē, gandrīz visu savu mūžu esmu nodzīvojusi Brantos šajā mājā, izņemot sešus gadus, kurus pavadīju Ropažos. Kad vajadzēja palīdzēt vecākiem, atgriezos atpakaļ, jo katrs šīs mājas mīļais kaktiņš un stūrītis mani aicināt aicināja. Neteiktu, ka man ir bijusi viegla bērnība. 1941. gadā, kad beidzu Brantu skolu, sākās karš. Bija bail par to, kas būs un notiks. Pirms karš bija sajaucis cilvēkiem prātus, viss bija citādāk, bērnu dienās mēs augām laimīgi. Vecāki mūs ar māsu audzināja ļoti ģimeniskā garā, un visjaukākais, kas palicis atmiņā, ir kopīgās maltītes, kurās visa saimīte tika sasaukta pie galda, uz kura bija siltas vakariņas vai brokastis,” aizrautīgi un ar lielu mīlestību stāsta Ausma. “Vecāki mums iemācīja tik daudz labu lietu, kuras vēl joprojām atceros – nešūpināt kājas zem galda, nelikt elkoņus uz galda un visu, visu pārējo.”
Taujāta sīkāk pastāstīt par skolas laiku, Ausma ar ļoti lielu lepnumu un prieku atceras skolas gadus, pedagogus un skolas dzīvi. “Tolaik Brantu skolā mācījās apmēram 120 skolēni, un uz visu šo skolēnu skaitu bija tikai trīs apbrīnojami skolotāji, kuri varēja pasniegt jebkuru priekšmetu, sākot ar latviešu valodu un beidzot ar mūziku vai sportu. Prātā palicis, kā skolotājas mācīja mazos bērniņus. Labi atminos arī laiku, kad visiem bija bail no kara un jauniešus nekur nelaida. Tomēr bija divi skolotāji – Vilma Krieva ar savu vīru, kuri rūpējās, lai mēs nepaliktu kā pelēkās pelītes. Šie skolotāji nodibināja kori, teātra pulciņu un organizēja pasākumus, lai mums būtu ko darīt. Man ir ļoti skumji, ka Brantu skolā vairs nekas nenotiek,” nopūšas Ausma.
Ar lielu prieku un zinātkāri var klausīties visā, ko stāsta sirmgalve, ne tikai par bērnību vai skolu, bet arī par viņas citām mīļākajām un spilgtākajām atmiņām. “Atkal laikam jāatgriežas pie atmiņām par bērnību, jo mīļākie dzīves brīži ir no tā laika. Mans tēvs bija galdnieks un reizēm piepelnījās ar mēbeļu taisīšanu. Un, protams, ja kādreiz bija lieka naudiņa, tad pirms Ziemassvētkiem viņš vienmēr brauca uz Rīgu, lai atvestu mums eglīšu rotājumus un kārumiņus, piemēram, apelsīnus. Tomēr vislielākais brīnums bija liels šķīvis ar brūniem, izlobītiem riekstiem, tie tik bija prieki!”
Protams, ne tikai bērnības atmiņas Ausmai sagādā prieku. Vislielākais gandarījums viņai ir par savu kuplo un mīļo ģimeni. “Liels prieks, ka man ir divi dēli un meita, prieks, ka viņi ir veseli, zinātkāri. Mans lepnums ir mani seši mazbērni un seši mazmazbērni. Esmu pateicīga visam, kas ir stāvējis mums klāt, pateicīga, ka visi esam veseli un laimīgi. Vecākais dēls Zigmunds izmācījās par mežkopi, otrs dēls Māris ir dakteris un meita Baiba ir juriste.”
Ausmas mūžs ir bagāts ar dažādiem notikumiem un piedzīvojumiem. Viena no lietām, par ko viņa runā ar smaidu sejā, ir viņas darba pieredze. “Katru darbu, ko esmu paveikusi, atceros ar pateicību un prieku. Kad man bija 16 gadi, palīdzēju vecākiem gan meža darbos, gan grūtajos mājas soļos. Protams, šādi darbi atstāja iespaidu uz veselību, bet nesūdzos, jo tajā brīdī biju priecīga, ka varēju palīdzēt. Runājot tālāk par darba gaitām, pirmā darba vieta bija kolhozā, tālāk pārgāju uz padomju saimniecību un grāmatvedību. Kad apprecējos un dzīvoju Ropažos, mani ievēlēja par kolhoza revīzijas komisijas priekšsēdētāju.”
Arī Ausmas “Zaķīšu” mājās ir daudz ko darīt, tikai tagad saimniekošanas rūpes ir dēla Zigmunda ziņā. “Ir gotiņas, telēni, aitas, cūkas, pīles, tītari – nu kā jau īstā lauku mājā.”
Ausma Duncīte ir ļoti gaišs, labsirdīgs un laipns cilvēks, kas pat 90 gadu vecumā nespēj nosēdēt mierīgi. Uz galda stāv ļoti daudz latviešu autoru grāmatu, un, kad vaicāju, kuras viņai patīk vislabāk, saraksts ir garš. “Man patīk Laimas Muktupāvelas, Melānijas Vanagas, Ingūnas Baueres un citu autoru grāmatas.” Sirmgalvei gan ļoti žēl, ka nevar vairs adīt vai doties pastaigās kā senāk, bet vienu gan viņa vēl joprojām var – iekurināt pavardiņu. Mājas pavarda kuršana Ausmai ir ļoti svarīgs dienas rituāls.
Ikvienam gribētos zināt, kā nodzīvot tik apbrīnojami gaišu mūžu, tāpēc prasīju Ausmai, ar kādu moto viņa ir vadījusi savu dzīvi, un atbilde mani nepārsteidza: “Ar labu vārdu sāc rītu, esi gaišs ar savējiem, saki labrīt pat tad, ja pašam neiet viegli. Gan ar savējiem, gan svešajiem vienmēr ir jārunā tikai labs. Mans mūžs ir bijis krāsains. Ir bijuši dažādi dzīves samezglojumi, dažādas situācijas, un, pat ja sirsniņa sāp, vienmēr sevi mierinu ar domu, ka būs jaunas dienas un jauni notikumi, un viss, kas bijis, lai paliek pagātnē.”
