Mana bērnības zeme un saknes ir Rankā, soļa attālumā no Jaunpiebalgas. Šovasar, pateicoties taku skrējiena seriālam “Stirnu buks”, iepazinu Piebalgu caur ziedošām pļavām un ainaviski skaistām vietām un svētvietām. Nokļuvu tik īpašās mājās kā “Piekalnes”, par kurām jums avīzes lappusēs stāstīju jūnijā. Jau tobrīd iekšēji jutu, ka gribu atgriezties Piebalgā. Tāpēc nevajag pārstāt sapņot. Sapņot lielus sapņus! Pēc diviem mēnešiem tas notika, šoreiz caur izstādi-gadatirgu “Izvēlies Piebalgu!”. Zināju, kā iesāksies mana sestdiena, bet nekad mēs nezinām, kā diena beigsies. Nokļūstot Ķenča valstībā, viss var notikt.
Cik noprotu, Jaunpiebalgas novads ir mazs, bet svinēt svētkus prot lieliski. Nevajag jau neko avangardisku, pārlieku smalku un grandiozu, daudz svarīgāk, lai viss saliekas kopā ‒ tā teikt, īstajā vietā un laikā satiekas īstie cilvēki un tad jau notikumu virpulis kārtīgi iegriezts. Biju patiesi priecīga pirmo reizi dzīvē satikt Ķenci jeb Dzidru Kuzmani, uz mirkli būt līdzās viņas grāmatas atklāšanā ‒ redzēt, cik daudzi tālāki un tuvāki cilvēki atbraukuši uz šo notikumu. Apbrīnojama ir Kenča asā un asprātīgā mēle, tur nevar nesmaidīt. C vitamīns garantēts!
Vēlreiz pārliecinājos, ka Piebalgā ir jauki, sirsnīgi cilvēki. Ja vien paši esam atvērti, sarunas raisās labi. Tā pirms došanās mājup pēc dienas pirmās daļas es aizrunājos ar vienu tirgotāju. (Iepazīties ir ļoti viegli, ja vien rokās ir mazs sunītis vai fotoaparāts.)
Bet sestdiena bija īpaša vēl vairāku citu iemeslu dēļ. Īpašākais no tiem bija Sinku (radinieku no tēta puses) salidojums. Cik zīmīgi, ka tas notika netālu no Jaunpiebalgas. Diena bija tik saspringta un saplānota pa stundām un minūtēm, jo visam pa vidu bija jāpagūst arī uz brīnišķīgo Madaras Kalniņas festivālu, ka pie radiniekiem paspēju pabūt vien īsu mirkli. Bet tas bija īpaši, jo ko tādu piedzīvoju pirmo reizi. Atskārtu, ka diemžēl lielāko daļu no viņiem personīgi nepazīstu, izņemot pašus tuvākos un tos, kuri man ir feisbukā. Drīz sākšu pētīt tēta brālēna izveidoto dzimtas koku, taču jau tagad priecājos, ka turpinās komunikācija ar vairākiem radiniekiem. Ir grēks, dzīviem esot, nekomunicēt un neuzturēt saikni, jo esam taču radinieki, ar vienām asinīm un saknēm. Lai gan nereti manu uzvārdu izrunā un raksta nepareizi, ar to ļoti lepojos. Uzvārds ir rets un skaists. Sinku Latvijā nav daudz, tāpēc lielākā daļa no tiem ir radinieki. Un, ja kāds mani nosauc uzvārdā, es nevis dusmojos, bet priecājos.
Šī bija tikai viena diena manā dzīvē, bet to visu nemaz nav iespējams ietērpt vārdos, tāpēc pirms šīs nedēļas nogales, kas arī būs piesātināta notikumiem, gribu teikt Renāra Kaupera vārdiem: “Pareizais brīdis ir tad, kad esi visā iekšā, ‒ aizmirsties un ļaujies; laiks lido, un tu laiku nejūti.”
