Pirms 50 gadiem – 1964. gada 26. decembrī – viens otram “jā” vārdu uz mūžu teica valcēnieši Ausma un Juris Putniņi. Neskatoties ne uz ko, abi joprojām moži un dzīvespriecīgi kopā stūrē savas dzīves kuģi.
Piektdien “Ziemeļlatvija” ciemojās pie Putniņu ģimenes viņu mājoklī vienā no Valkas centra daudzdzīvokļu namiem. Pēc sirsnīgo apsveikumu saņemšanas no novada domes priekšsēdētāja Venta Armanda Kraukļa un novada Dzimtsarakstu nodaļas vadītājas Māras Zeltiņas, Putniņu pāris šķetina atmiņu kamolu par savas dzīves gājumu.
Balta kleita un zelta gredzeniAusma atceras, ka ar Juri ir pazīstami kopš 1959. gada 30. aprīļa. Abi iepazinušies ballē. Tolaik pirms nozīmīgiem valsts svētkiem balles bijušas bez maksas, tāpēc kupli apmeklētas. Juris uzlūdzis Ausmu uz deju, jo novērojis, ka viņa bijusi liela dancotāja un smuka meitene. Kā nu ne, jo tolaik jaunkundze dejojusi pilsētas kultūras nama deju kolektīvā. Savukārt Ausma smejas, ka Juri ievērojusi tāpēc, ka viņš gājis dibenu grozīdams, jo tolaik nodarbojies ar soļošanu. Juris bijis sportisks, arī tagad – savos 75 gados – viņš nevarot iztikt bez sporta. Viņam vajagot sajust īpašo sporta zāles atmosfēru, tāpēc vīrs joprojām strādā par dežurantu ģimnāzijas sporta hallē. Lai apprecētos, Ausma Juri sagaidīja no dienesta padomju armijā. Tolaik latviešiem obligātajā karadienestā bija jādien trīs gadi. Jurim tie pagāja Krievijā – Kalugas apgabalā. Ausma bijusi uzņēmīga un uzticīga, līgavaini armijā apciemoja pat divas reizes. Tikai piecus gadus pēc iepazīšanās abi mija gredzenus. Kāzās Ausma bija tērpusies baltā kleitā ar plīvuru, abiem palaimējās tikt arī pie zelta laulības gredzeniem, jo Jura krustmāte jaunajiem uzdāvinājusi cara laika zelta monētu. No tās tapuši gredzeni, jo tolaik veikalos nevarēja neko nopirkt, kur nu vēl gredzenus. Putniņi atceras, ka kāzas bijušas jautras, ar dejošanu un dziedāšanu. Putniņiem ir saglabājušās melnbaltās kāzu fotogrāfijas, no kurām pretim raugās laimīgi jaunlaulātie. Neilgi pēc tam jaunā ģimene tikusi paši pie sava dzīvoklīša. Dzīve nokārtojusies, abi strādājuši – Ausma visu mūžu bankā, bet Jura darba gaitas bija saistītas ar tehniskām un skaitļošanas lietām. Juris smejas, ka dēļ sievas darba viņa Vecgada vakaros mājās gandrīz nekad nav bijusi, jo bankā bija jāveic gada atskaite. Ausma piekrītoši māj ar galvu, atklāj, ka dēļ darba bieži nav apmeklējusi dēla un meitas bērnudārza un skolas pasākumus. Taču Juris esot visnotaļ saimniecisks vīrietis un māk darboties arī virtuvē. Vīram vislabāk patīk vārīt zupas, tāpēc sieva daudz nav bēdājusi, ka ģimene paliks bez siltām vakariņām. Tolaik darbs bijis pirmajā vietā, tāpēc daudz neko nevarēja iebilst par garajām stundām, kas diemžēl tika atņemtas ģimenei.
Sniegt atbalstu jaunajiem Ausma ir no tām vecmāmiņām, kas savu dzīvi pakārtojusi piecu mazmeitu vajadzībām. Vispirms viņa sniegusi atbalstu meitas Raivas, kuras ģimene dzīvo Rīgā, meitu Jutas un Undas pieskatīšanā. Lielajām mazmeitām jau pašām sava dzīve un intereses, tāpēc tagad lielāks atbalsts jāsniedz dēla Uģa trejmeitiņām – Līvai, Martai un Laurai. Vectētiņš lepojas ar vecākās mazmeitas sportiskajiem sasniegumiem volejbolā. Taču viņš uzskata, ka meitenei profesionāli nodarboties ar šo sporta veidu nevajadzētu, bet to gan izlemšot pati Juta. Sarunas gaitā atklājas, ka mazmeitas vecmāmiņu iesaukušas par māmu. Ausma uzskata, ka mazmeitas ir tās, kas neļauj sūkstīties par veselības kaitēm vai kā citādi žēlot sevi. Putniņiem galvenais ir sniegt atbalstu jaunajiem un būt noderīgiem. Abi lepojas gan ar meitas, gan dēla ģimeņu panākumiem. Meita kopā ar znotu jau vairākus gadus rosās savā sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumā, bet dēls strādā Valkā pie uzņēmēja Imanta Šteina. Abiem dzīvē viss sakārtojies, abiem ir jaukas otrās pusītes, tāpēc vecākiem ir sirds mierīga. Jautāju Ausmai un Jurim, ko viņi dara tad, ja nav jāpieskata mazmeitas. Juris joprojām strādā algotu darbu, bet Ausma rosās mazdārziņā. Tas gan neesot īpaši liels, palicis mantojumā no vīramātes, tāpēc tā joprojām ir goda lieta sakopt to un izaudzēt pašiem savus gurķus un tomātus. Tā rosoties kā viens mirklis aizskrējuši kopā nodzīvotie piecdesmit gadi. Ausma smejas, ka abi ar Juri nav iztikuši arī bez strīdiem. Taču viņas mierīgā rakstura dēļ nekad nav aizgājis tik tālu, ka vienam ir bijis jāaiziet no mājām. Tā ir liela māksla kopā nodzīvot pusgadsimtu un joprojām mīlēt un cienīt otru pusīti. Tas jūtams, paskatoties gan uz Ausmu, gan arī Juri – viņi viens par otru gādā un uztraucas. Tas arī ir lielais kopīgās dzīves noslēpums. To viņi cenšas nodot arī saviem bērniem un mazbērniem, kā arī jaunajiem pāriem. Pavisam nesen Putniņi bija vedēji jaunam pārim, taču Ausma atzīstas, ka tas viņas gados ir pārāk grūts uzdevums, jo viņa pieradusi pienākumus paveikt pēc labākās sirdsapziņas.
