1. marta avīzē redakcijas slejā žurnāliste aicina lasītājus izteikt savas vēlmes par dažādiem tematiem. Paldies par šo jauko priekšlikumu. Izteikšu tikai vienu aspektu.
Jau kaut kad iepriekš teicu, ka visiem medijiem – TV, žurnāliem, avīzēm u.c. – ir jābūt kā audzinātājiem, skolotājiem, kas mīl, sargā, rūpējas par mums Mācekļiem – lasītājiem, jo mums visiem kopā jāpilnveidojas apziņā uz augšu. Ir sācies jauns laikmets, kas prasa visu cilvēku disciplīnu, izpratni utt., lai pastāvētu mūsu Zeme un Cilvēce. Tāpēc domāju, ka jebkurš jūsu veidotais raksts, publikācija, doma, kas ved lasītājus uz apziņas paplašināšanos, būs lasītājiem saistošs un interesants, vienalga par kādu tēmu tiks rakstīts:
– veselības, izglītības u.c. sistēmā ierēdņu nolūki, motīvi, vai tie domāti visas tautas labā, jārāda lasītājam Patiesības sakne;
– avīzei būtu jāvērš uzmanība uz izcilu Pasaules Skolotāju atziņām, mācību;
– koncentrēt uzmanību uz kopību, uz izpratni, ka vēl neviens nav atcēlis fizikas, dabas, Visuma likumus, kas jāievēro katrā profesijā, darbā, sadzīvē, ka mēs visi esam viens ar otru saistīti kalpošanā, līdzjūtībā, žēlsirdībā pret sevi, Zemi, vienam pret otru.
Domāju, ka daudzas skaistas, augstas apziņas tikai spēj radīt arī augstu demokrātiju, piepildīt, radīt Latviju. Iespējams, šobrīd demokrātija mūsu valstī ir tāda, ka viena augsta apziņa ar tālejošu domu neko nevar panākt divu zemu, savtīgu apziņu dēļ. Tāpēc visiem kopā jāstrādā pie savas apziņas pilnveidošanas, lai Latvijas cilvēku dzīve, pati valsts mainītos. Mums, cilvēkiem, jāstrādā pie sevis mainīšanas.
Savu pausto aspektu, atsaucoties 1. marta avīzē ierosinātajam, pabeigšu ar Džvala Kula citātu: “…bez Kalpošanas nav iespējama cilvēces turpmāka attīstība. Blakus kalpošanai būs nesavtīgums. Kalpošana ir jūsu apziņas stāvoklis. Tā ir noteiktas kārtības ievērošana, kas pastāv šajā Visumā, kur katra dzīva būtne kalpo citām dzīvām būtnēm, un šajā kopīgajā Kalpošanā notiek sadarbība un attīstība. Kalpošana nav iespējama bez sadarbības. Kalpošana Dzīvībai ir kā patstāvīga būšana sardzē.”(186.–187. lpp. Grāmata “Senās Mācības būtība”)
Vai veselības sistēma kalpo Dzīvībai? Vai izglītības sistēma kalpo jaunās paaudzes tikumības, ētikas Dzīvībai? Vai viss kalpo Latvijas valsts un visu pilsoņu Dzīvībai? “… sistēmu spēki ir novērsušies no sava dievišķā aicinājuma – kalpot, izlīdzināt, darīt veselāku, labāku, no aicinājuma vienot, mīlēt, izprast, dzirdēt, veicināt dzīvi un dzīvības vērtību. To pastāvēšana ir nonākusi pretrunā ar to būtību.” (230. lpp. Linards Rozentāls “Visam ir nozīme”)
