Iekšlietu ministrijas rīkotais konkurss «Policists, kuram es uzticos» noslēdzās jau pagājušajā mēnesī. Tā kā vienīgais laureāts no Valkas rajona Aigars Sviķis tikai nupat atgriezās no Rīgas pēc diploma iegūšanas Latvijas Policijas akadēmijā.
Iekšlietu ministrijas rīkotais konkurss “Policists, kuram es uzticos” noslēdzās jau pagājušajā mēnesī. Tā kā vienīgais laureāts no Valkas rajona Aigars Sviķis tikai nupat atgriezās no Rīgas pēc diploma iegūšanas Latvijas Policijas akadēmijā, tad mūsu saruna ir nedaudz iekavējusies.
Par uzvarētājiem akcijā atzīti 20 Latvijas Valsts policijas darbinieki, starp viņiem arī policijas virsleitnants Aigars Sviķis, Valkas rajona Policijas pārvaldes Kriminālpolicijas operatīvās grupas sevišķi svarīgu lietu inspektors. Nelielai sarunai ar “Ziemeļlatviju” viņš piekrita tikai pēc pamatīga pārdomu brīža, jo viņa amatā publicitāte ir tikai traucējošs faktors. Šā iemesla dēļ konkursa uzvarētājs kategoriski iebilda pret fotografēšanos, jo dažkārt jābūt vietās, kur viņu nedrīkst pazīt. Mazajā Valkas rajonā tas nenākas viegli.
A. Sviķis ir piedalījies daudzu gan sabiedrībai mazāk zināmu, gan publiski skaļu lietu izmeklēšanā, tostarp arī Andreja Sīmaņa slepkavības atklāšanā. Viena no pēdējām bija laupīšanu atklāšana Smiltenē, kur vainīgie jau notiesāti.
A. Sviķa iesaistīšanos policijas darbā noteikuši juku laiki pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. “1993. gadā strādāju un dzīvoju Igaunijā, bet, lai turpinātu strādāt tur, bija nepieciešama pilsonība. Tad pārcēlos uz Latviju. Patiesībā policijā nokļuvu nejauši dažādu apstākļu sakritības dēļ,” par sevi stāsta policijas virsnieks.
Šīs profesijas cilvēkiem bieži iznāk saskarsme ar sociāli negatīviem cilvēku slāņiem — noziedzniekiem un deklasētiem elementiem. Jautāts, kā to emocionāli kompensēt, izmeklētājs atbild, ka ar dažādām sportiskām nodarbēm — viņš trenējas pats un trenē arī citus. Aigars ir īpaši aizrāvies ar šaušanu. “Negatīvo enerģiju sevī necenšos uzkrāt, bet daļa tāpat kaut kur aizķeras,” prāto A. Sviķis.
Inspektors atzīst, ka plašākai sabiedrībai viņš ir neredzams cilvēks, tomēr konkursā par viņu ir balsots. “Diezin vai par mani balsoja cilvēki, ar kuriem neesmu saskāries. Tomēr arī tie, kuri nonāk līdz saskarsmei ar policiju, ir vienkārši ļaudis, un viņiem ir nepieciešama cilvēciska attieksme. Man grūti spriest, kuri cilvēki un kāpēc balsoja par mani,” neziņā A. Sviķis. Viņš saprot, kādu iemeslu dēļ visvairāk balsots par ceļu policistiem un iecirkņu inspektoriem. Viņi visu laiku ir apkārtējo uzmanības lokā, tomēr “visiem labs nekad nebūsi”. Iespējams, ka viņi ir pat par daudz redzami, tāpēc cilvēki pie viņiem ir tā pieraduši, ka neizsaka savu attieksmi pret šo cilvēku darbu. “Tas nenozīmē, ka viņi ir sliktāki par tiem, kuri kļuva par konkursa laureātiem,” nešaubās A. Sviķis.
Viņš tikko beidza Policijas akadēmiju un kļuva par juristu ar bakalaura grādu. Tas ir aizvadīto trīsarpus gadu centīgu mācību iznākums — katru pusgadu viens mēnesis pavadīts Rīgā. Jautāts, vai nedomā turpināt akadēmisko izglītošanos, A. Sviķis atbild filozofiski: “Nekad nesaki nekad,” — un piebilst, ka tas ir sāpīgs un dārgs process. Varbūt studijas varēs turpināt, kad Valkā atvērs Latvijas Universitātes filiāli un tajā būs maģistrantūra juristiem.
