Starpvalstu attiecībās ir divas iespējas: vai nu karot līdz pēdējam pavalstniekam, vai arī meklēt kompromisus, paļaujoties uz diplomātu izveicību.
Starpvalstu attiecībās ir divas iespējas: vai nu karot līdz pēdējam pavalstniekam, vai arī meklēt kompromisus, paļaujoties uz diplomātu izveicību.
Par kompromisu ceļu varam runāt arī jautājumā par Krievijas un Aizrobežu pareizticīgo baznīcu apvienošanos, tiesa, abiem baznīcas atzariem saglabājot zināmu autonomiju. Pilnīga attiecību saraušana notika 1927. gadā, kad Krievijas pareizticīgo baznīcas vadība atzina padomju varu. Kopš tā laika nekādi kontakti nebija iespējami, jo trimdā nokļuvusī baznīca nespēja piedot ticības brāļiem sadarbošanos ar bezdievjiem. Starp citu, Aizrobežu baznīca jau astoņdesmitajos gados kanonizēja pēdējo Krievzemes caru Nikolaju Otro. Vēlāk tas izdarīts arī Krievijā. Bet baznīcu apvienošanos būtiski veicināja prezidents Putins, jo tagadējā Maskavas politiskā vadība saprata, ka baznīca ir varens līdzeklis, lai ietekmētu visā pasaulē izkaisītās krievu kopienas. Tās pareizticīgo draudzes, kas Kremļa velnišķīgos nodomus sapratušas, draud ar baznīcas šķelšanos.
Ko nesaprot krievu politiķi
Vismaz divas reizes gadā notiek kopīgas apspriedes starp ES un Krieviju, jo ekonomisko sakaru nostiprināšanā ieinteresētas abas puses. Ir sagatavots līguma teksts, ko nekādi neizdodas parakstīt, galvenokārt Polijas veto dēļ. Kārtējais sammits Krievijas pilsētā Samārā apliecināja, ka Polijas veto gatavas pievienoties arī Lietuva un Igaunija. Un Krievija nekādi nespēj saprast, kā kaut kādas sīkvalstiņas uzdrīkstas nepildīt Briseles un lielvaru vēlmes, jo Kremļa izpratnē tā nav nekāda kārtība. Tas, ka ES pamatos ir paredzēta visu dalībvalstu solidaritāte, krievus gan izbrīna, gan tracina.
Konflikts ar Poliju sākās drīz pēc labējo radikāļu brāļu Kačiņsku nākšanas pie varas. Poļu sabiedrībā valda izteikts antikrievisks noskaņojums. Maskava nolēma poļus pārmācīt, atsakoties pirkt gaļas produktus, jo, lūk, dažreiz poļu tirgotāji Krievijā ievedot zemas kvalitātes produktu no trešajām valstīm. Parasti šādu strīdu gadījumos robežkontrole pati izšķir, kuru kravu ielaist un kuru neielaist, tāpēc nav vajadzīgi totāli aizliegumi. Skaidrs, ka no Krievijas puses šāds lēmums ir politiska šantāža.
Iebildumi pret Krieviju ir arī Lietuvai, kura Mažeiķu naftas pārstrādes rūpnīcu pārdeva poļu firmai, kaut Krievija jau no laika gala ir vēlējusies sagrābt savās rokās visas ar naftas un gāzes eksportu saistītās sviras. Tagad Krievija atriebjas, pārtraucot jēlnaftas piegādes Mažeiķiem, un leiši var paļauties tikai uz piegādēm caur Būtiņģes termināli.
Par Igauniju lieki pat runāt. Nu jau pat Krievijas kara veterāni sapratuši, ka Aļošas pārvietošana Tallinā nav pat salīdzināma ar to vandalismu, kas notiek pašā Krievijā, tostarp Himkos, kur ar buldozeru “pārapbedīja” piecus Padomju savienības varoņus. Maskavas vēlme panākt, lai Igauniju iepērtu pārējā Eiropa, lemta neveiksmei. Eiropa labi sapratusi, ka nekārtības Tallinā izraisīja Maskavas specdienesti, kuru vadībā izveidota pat “krievu atbrīvošanās kaujinieku” organizācija ar zīmīgu nosaukumu “Kolivaņ” (senās krievu hronikās minētais Tallinas – Rēveles nosaukums). Eiropa nevēlas neko pārmest Igaunijai, toties Krievijas virzienā gan var pakratīt ar kaulainu pirkstu.
Lai panāktu kompromisus, šoreiz jāmainās Krievijas impēriskajai politikai.
Svētums, ar ko lepoties
Katrai valstij vajadzīgs kaut kas tāds, ar ko varētu lepoties gan politiķi, gan tauta. Teiksim, Latvija var lepoties ar neatkarības izcīnīšanu pirms deviņiem gadu desmitiem. Krievija savas pretrunīgās vēstures dēļ par savu lielāko svētumu uzskata PSRS uzvaru Otrajā pasaules karā. Uzvaras diena līdz ar to kļūst par vienu no lielākajiem svētkiem, kas mūsdienās aizstāj Oktobra revolūcijas svinēšanu. Un ko lai dara, ja valstij pašreizējā posmā vairs nav īsta lepnuma cienīgu pagātnes sasniegumu. Un krieviem ir grūti saprast, ka citas bijušās padomju tautas uzvaru pār hitlerisko Vāciju par gluži tik izcilu notikumu nevērtē, jo sevi pieskaita tiem, kas cietuši arī no uzvarētāju okupācijas.
Der atcerēties, ka pompoza Uzvaras dienas atzīmēšana sākās Brežņeva valdīšanas gados. Pats Brežņevs kara gados no pulkveža bija uzkalpojis tikai līdz ģenerālmajoram, kamēr, Kremļa krēslā sēdēdams, kļuva uzreiz par maršalu. Dīvaini, Krievijā aizvien par lielu sasniegumu tiek uzskatīts fakts, ka kara laikā kritušo skaits sasniedza 26 miljonus – gandrīz četras reizes vairāk nekā zaudēja Vācija.
Vērīgi žurnālisti secinājuši, ka pēdējā Uzvaras dienas parāde Sarkanajā laukumā notikusi pēc jauniem kanoniem. Līdz šim bijis pierasts, ka militāro parādi uzsāk Suvorova karaskolas audzēkņu bundzinieku maršējums. Tomēr šoreiz bundziniekiem pa priekšu brauca automašīna ar aizsardzības ministru Serdjukovu civilā uzvalkā. Tā sacīt – turpmāk galvenais būs Kremļa amatpersonu svarīgums, nevis rituāla tradīcijas.
Krievijā ne viss izdodas perfekti arī gadījumos, kad mēģina pārņemt tradīcijas no Eiropas zemēm. Tā tas gadījies pat Jeļcina bēru reizē, kad ceremonijas rīkotāji nav īsti sapratuši, kurā brīdī zārks liekams uz lielgabala lafetes, ne to, kādai jābūt pavadītāju secībai. Kronis visam bijis, kad pāris plecīgu vīru ar līmlentēm pie zārka piestiprinājuši puķes.
Par vēsturi un lepošanos interesantu domu izteica impērists Prohanovs. Proti, ir jāpaiet ilgākam laikam, kamēr nomainās paaudzes, un tad vēsturiskais pārvēršas estētiskajā. Lai Krievija nejauktu vēsturisko patiesību ar uzvarētāju taisnību, vēl jāpaiet gadiem trīsdesmit.
Sena anekdote nobeigumam
Kaut kara laikā biju tikai puika, līdz pat šodienai atceros dažas lauku veču stāstītas anekdotes. Viena no tādām bija par triju tautu pārstāvjiem, kas piedalījās karā. Anglis, vācietis un krievs saderējuši, kurš no viņiem ilgāk pavadīs mucā ar vecu āzi. Pirmais mucā pie āža iekāpis angļu lords, bet pēc minūtēm piecpadsmit jau izlecis ārā, degunu ar pirkstiem aizspiedis. Nākamais kāpis vācu militārists. Viņš izturējis pusotras stundas, bet tad ar šmaugu lēcienu bijis ārā, šķaudīdams un asaras slaucīdams. Beidzot mucā iekāpis krievu mužiks. Pagājusi viena stunda, otra, treša, vērotāji jau bažījušies par cilvēka veselību, kad pēkšņi, nelabi bļaudams, no mucas izlecis vecais āzis.
Šo anekdoti es atgādinu tiem patriotiem, kuri uzskata, ka Maskava varētu arī kādā jautājumā piekāpties. Kaut vai Abrenes jautājumā.
