Esmu dzejnieces Velgas Kriles māsa Antra. Mani Artura Gobas autobiogrāfisko atmiņu “Mūsu paaudzes daļa” fragmentā pārsteidza autora plašais fantāzijas lidojums, lai gan darbs nosaukts par atmiņām, nevis romānu.
Esmu dzejnieces Velgas Kriles māsa Antra. Mani Artura Gobas autobiogrāfisko atmiņu “Mūsu paaudzes daļa” fragmentā (publicēts “Ziemeļlatvijā” 2007. gada 6. februārī) pārsteidza autora plašais fantāzijas lidojums, lai gan darbs nosaukts par atmiņām, nevis romānu. Jau atmiņu fragmentā, kas “Ziemeļlatvijā” publicēts 3. februārī, ir dažas neprecizitātes.
Vidusskolā Velgai matemātika nebija no mīļākajiem priekšmetiem un reizumis gadījās pat nesekmīgas atzīmes, tomēr viņa, ņemot papildu stundas pie privātskolotāja, skolu pabeidza ar četrinieku matemātikā toreizējā piecu ballu sistēma. Vienīgais trijnieks atestātā bija rasēšanā, un par to var pārliecināties ikviens interesents, apmeklējot Velgas Kriles memoriālo istabu, jo tur šo atestātu var apskatīt.
Velgai nekad nav bijis dzejolis, kurā būtu nosodīta moderna ģērbšanās vai krāsošanās. Vai tad tā vispār ir dzejoļa tēma? Un vai tad tāds dzejolis varētu patikt dzejniekam Ojāram Vācietim, kurš to nopublicēja žurnālā “Bērnība”, nevis “Zīlīte”. “Zīlīte” bija izdevums pirmsskolas vecuma bērniem, kamēr “Bērnība” bija domāta tīņu vecuma jauniešiem.
1964. gadā (nevis 1965. g.) tiešām notika pilngadības svētki, kuros piedalījās viesi: Mirdza Ķempe un Cecīlija Dinere. Tolaik šādos svētkos mēdza uzaicināt radošo profesiju pārstāvjus, tas nebija nekāds izņēmums. Edgars Krilis gan nevarēja atvest Rīgas ciemiņus ar savu mašīnu, jo viņam nekad tāda nav bijusi. To var apliecināt jebkurš bijušais kolhoza “Ļeņina ceļš” kolhoznieks. Un “mīļais papiņš” līdz ar to nevizināja Velgu uz Rīgu, uz konsultācijām Rakstnieku savienībā, jo tādas Velga vispār neapmeklēja. Velga Krile gan ir piedalījusies vairākos jauno autoru semināros, bet uz tiem braukusi ar sabiedrisko transportu. Tāpat ne mana mamma, ne es nevaram atcerēties, ka dzejnieks Arturs Goba būtu toreiz ielūgts uz Velgas Kriles pilngadības svētkiem, lai gan viņš bija ieradies, iespējams, kā pārstāvis no vietējā laikraksta.
Bet atmiņu fragmenta nobeigums man atgādina sarakstu ar trim noziedzniekiem: papiņu, mīļo mammīti un vēljomīļāko māsiņu. Bet pat šeit ir neprecizitātes. “Mīļā mammīte” nekad nav bijusi arodbiedrības vietējās komitejas līdere, un “vēljomīļākā māsiņa”, kas laikam ir mana vecākā māsa Daiga Krile, nekad nav strādājusi par kluba vadītāju un māksliniecisko noformētāju.
Novēlu raksta autoram pārvarēt sevī sakrājušās negatīvās emocijas un vairāk aprakstīt notikumus, kuri tiešām atbilst faktiem.
