Šī attēlā redzamā priede auga Turnas – Dakstu ceļa malā vienu kilometru no Turnas. Latvijas brīvvalsts laikā divdesmito gadu sākumā valsts vadītājs Kārlis Ulmanis, braucot pa šo ceļu, ievērojis vareno priedi pašā ceļa malā.
Šī attēlā redzamā priede auga Turnas – Dakstu ceļa malā vienu kilometru no Turnas. Latvijas brīvvalsts laikā divdesmito gadu sākumā valsts vadītājs Kārlis Ulmanis, braucot pa šo ceļu, ievērojis vareno priedi pašā ceļa malā. Apstājies un aplūkojis koku, un tā arī radies šis nosaukums — Ulmaņa priede.
Apkārtējos kvartālos arī auga varenas priedes. Trīsdesmitajos gados šie koki, nosaukti par mastu priedēm, tika nozāģēti. Tajā laikā tos eksportēja uz Angliju kuģu mastiem. Nozāģējot tuvāk augošos kokus, nolauzta šīs lielās priedes galotne. Zāģētāji dabūjuši samaksāt 10 latu sodu. Bet tas priedei nebija skādējis zaļot un augt nākotnē. Tajā laikā pie priedes auga lazdu krūmi un bija iekārtots skaists soliņš. Bija uzraksts: “Latvijas prezidenta priede.”. Šo koku varēja redzēt 10 – 15 kilometru rādiusā, tas bijis arī labs orientieris krievu artilēristiem 1944. gada rudenī.
Bet padomju laikā dažam neģēlim priede traucēja satiksmei un tika nolemts to nozāģēt. Ne tas koks traucēja, bet nosaukums. Un pienāca 1965. gada 25. oktobris, kad priedei bija jākrīt. Tā bija 46 metrus gara, masā 8,5 kubikmetri. Arī celms tika vēlāk likvidēts. Bet vecie cilvēki, kuri piedzīvoja šo koku, tomēr saka: pie Ulmaņa priedes.
Nu varenajiem neģēļiem priede ceļu vairs netraucēja. Pēdējo reizi prezidents to redzēja trīsdemito gadu beigās, caurbraucot pa šo ceļu. Žēl!
Latvijā ir daudzas simtgadīgas varenu ozolu un citu dižkoku alejas, bet vairākas ir “kaitīgas”, jo “skrien” autobraucējien virsū, tātad jālikvidē — jānocērt. Arī mūsu laiku varenie daudzkārt nesprot šā dabas skaistuma vērtību. Vai tas ir pilsētā vai laukos, labāk elpot gāzes smaku, nevis tīru gaisu. Cīnīsimies šos dižkokus saudzēt!
Turnēnietis
