Ja kāds politiķis valsts galvgalī noturējies ilgāku laiku, viņš sāk zaudēt realitātes izjūtu un sevi iedomājas par visuvarenu. Tieši tāpēc demokrātijas pamatprincipi paredz ierobežojumus – divus noteikta ilguma termiņus pēc kārtas, kad prezidentiem, premjeriem un vēl dažām dižvīru kategorijām atļauts kandidēt vēlēšanās. Kad valstī šis princips tiek pārkāpts, mēs varam runāt par diktatoru rašanos.Diktatori ne tikai paši izveido sev uzticamu palīgu komandu, bet arī viss valsts birokrātiskais aparāts pielāgojas situācijai un rada tādu pārvaldes mašinēriju, kur ikviena činavnieka dedzīga vēlme ir pierādīt savu noderīgumu. Tautas un indivīda vajadzības tad īpaši vairs nevienu neinteresē. Līdzīga situācija veidojas arī demokrātijā, ja pārāk ilgi valsts politisko kursu nosaka viena un tā pati politiķu grupa, proti, partija.Gauži perversa situācija izveidojusies mūsu kaimiņzemē Krievijā, kur, mainot likumus, Putins nolēmis pie varas turēties vismaz līdz 2024. gadam. Nespējot samierināties, ka Krievija vairs nav agrākās PSRS svara kategorijā, Kremļa valdnieks mēģina uzturēt spriedzi lielvaru attiecībās, izmantojot militārās provokācijas reģionālā līmenī, lai it kā atjaunotu agrāko impēriju vismaz teritorijas ziņā, ja neizdodas panākt ekonomikas uzrāvienu. Ja neizdodas Ukrainā, tiek saplānota militāra akcija Sīrijā, kur it kā varētu gūt panākumus, nezaudējot cilvēku dzīvības. Lai amerikāņi stāvētu klusu, Putins iepriekš paziņo, ka Krievija savas intereses gatava aizstāvēt arī ar kodolieročiem.Rezultāts ir islāmistu nogāztā pasažieru lidmašīna virs Sinaja tuksneša. Modernās tehnoloģijas vairs neparedz izmantot bumbas ar pulksteņa mehānismiem, jo spridzekļus no attāluma iespējams iedarbināt pat ar mobilo telefonu. Bojā gājuši mierīgi civiliedzīvotāji, ieskaitot ģimenes ar bērniem, un sabiedrība to uztver daudz sāpīgāk nekā kaujā zaudētus karavīrus. Pirms dažiem gadiem Krievijā bija vērojama prakse, kad katru vakaru TV ziņās rādīja, ar ko nodarbojas Putins un Medvedevs, tagad vairs pa retam parādās tikai preses sekretārs. Kaut valsts vadītājam piedienētos vismaz izteikt līdzjūtību bezjēdzīgi bojāgājušo piederīgajiem. Un ko tad, ja šai traģēdijai sekos vēl citas? Morālais imperatīvs, kas katrā no mums (izņemot izbijušos čekistus), nu laikam pat Kremļa gaiteņos ienes drūmas priekšnojautas.Uzlidojumi Asada pretiniekiem Sīrijā izmaksā četrus miljonus dolāru dienā. Naftas un gāzes cenu kritums Putinam nācis nelaikā, no agrākā 600 miljardu dolāru rezerves fonda vairs palikuši tikai 60 miljardi, kuri pilnībā beigsies pēc astoņiem mēnešiem. Kapitāla bēgšana no valsts šogad sasniegusi 70 miljardus, un tas ir 5 procenti no valsts kopprodukta. Putina cerības saistījās ar to, ka militāri rūpnieciskā kompleksa aktivizēšana aktivizēs arī civilās nozares, tā tas pasaulē līdz šim pierādījies. Mūsdienās, kad ASV civilās tehnoloģijas rada Silīcija ielejā, faktiski jebkurā augstskolā un pētnieciskā laboratorijā, militārā sfēra kļuvusi par civilistu smadzeņu patērētāju. Bet Krievijā ar augstajām tehnoloģijām aizvien neveicas, jo gudrākie prāti emigrējuši. Sava veida anekdote: kas ir ASV augstskola? Tā ir augstskola, kurā krievu profesori apmāca ķīniešu studentus.Tomēr Krievijas militāristi ir gana spēcīgi, lai ieriebtu citiem. Jo viens no Sīrijas bumbošanas mērķiem ir palielināt bēgļu straumi uz Eiropu. Jāatzīst, ka bēgļu krīzes risinājumā savas funkcijas nepilda ANO, kuras rīcībā ir gana līdzekļu, lai vismaz mazinātu Eiropai uzvelto slogu. Piemēram, ASV, kura tāpat līdzvainīga situācijas radīšanā, it kā gatava uzņemt kādus 20 tūkstošus migrantu, bet sūtīt kuģus uz Grieķiju vai Turciju vis negrasās. To varētu darīt ANO. Un vēl ir Argentīna, kur pampās vai neapdzīvotās kalnu ielejās salīdzinoši lēti varētu izveidot ciematus patvēruma meklētāju izmitināšanai – lai audzē sev kviešus un soju. Bet ANO tikai šausminās.Ja runājam par to, ko var un ko nevar valstu vadītāji, tad jārunā arī par katras valsts birokrātisko ierēdniecību, kas spējīga novest līdz absurdam ikvienu valdības cēlu nodomu. Ne velti Ronalds Reigans savulaik niknākās anekdotes veltīja činavnieku kastai.Prezidenta Kārļa Ulmaņa kancelejas vadītāja Rudzīša dēls nesen atzina, ka Latvijā pašlaik pārāk liela ierēdņu armija. Gribas piebilst, ka Ulmanim piemita īpašs talants par augstākajiem valsts ierēdņiem izraudzīties godprātīgus darba darītājus, kuri attiecīgi godīgu darbu valsts labā prasīja arī no saviem padotajiem. Mūsdienās, kad sabiedrība kopumā vēl nav pārvarējusi padomju laiku ļurkanības sindromu, kvalitatīvu kadru izvēle nav visai liela. Jo sevišķi tāpēc, ka biznesā vai ārzemēs iespējams nopelnīt vairāk.Personīgi nevaru neko sliktu sacīt par tiem ierēdņiem, ar kuriem gadījies tikties. Bet ar augstākajiem varasvīriem man nav bijuši kontakti, no kopīgās situācijas saprotu, ka tie ļaudis, kuriem būtu jāpalīdz ikvienam iedzīvotājam, aizvien vairāk sāk uzskatīt, ka tauta domāta viņu aptekāšanai. Un tad bez sirdsapziņas pārmetumiem vienā dienā veselam novadam atņem banku, pasta kiosku, pēc tam gudro, ka derētu likvidēt arī zemesgrāmatu dienestu, pāris skolu, vēl kādus dienestus…Valsts pārvaldes augstākajā līmenī mūsu premjere tikai dibina vienu ekspertu komisiju pēc otras, bet labuma nekāda. Visu, ko Latvija pērk, ierēdņi nopirks par visdārgāko cenu, visu, ko Latvija pārdod, tā saucamie eksperti iemanīsies pārdot par puscenu. Vispirms, protams, tiks spriests un diskutēts tikmēr, kamēr vien iespējams, un tad mūsu Straujumai cits nekas neatliks kā piekāpties, vainu uzveļot nozares ministram. Lēti pārdot un dārgi pirkt – tiktāl mūsu valsts divdesmit gadu laikā pratusi izaudzināt savu augsti profesionālo ierēdniecību. Lai pierādītu savu noderīgumu, ierēdniecība var nodarboties ar tualetes papīra uzskaitīšanu bērnudārzos, kamēr topošo uzņēmēju un pašvaldību iniciatīvas tiek slāpētas jau aizmetnī. Un visur papīri, papīri un papīru kopijas.
