Katrs, kurš ģimenē ir centies atrast darbu pusaudzim, zina, cik tas ir sarežģīti. Ja nav labas pazīšanās, tad gandrīz neiespējami. Jaunieši labprāt strādātu, jo vēlas nopelnīt, taču iespēju nav. Nupat man aizķērās kāds sižets, kuru uzfilmējusi Valmieras televīzija. Tas bija par skolēnu nodarbināšanu vasarā Cēsu pašvaldībā. Uzzināju, ka pilsētas pašvaldība jau vairākus gadus skolēnu vasaras brīvlaikā sadarbībā ar uzņēmējiem un pašvaldības iestāžu darbiniekiem īsteno projektu “Skolēnu prakse vasarā”. Ideja vienkārša – skolēni izsaka vēlmi strādāt, bet pašvaldība izskata saņemto iesniegumu, kurai pievienota medicīniskā izziņa, un informē par laiku, kurā tiek piedāvāta skolēnu prakse vasarā. Viņiem ļauts strādāt četras stundas dienā divu nedēļu garumā. Šogad projektam pašvaldība atvēlējusi 5400 latu. Tas nozīmē, ka darbs būs apmēram 100 bērniem. Cēsnieki šo ideju savulaik pārņēma no liepājniekiem. Nopelnītā nauda pussimts latu par 40 stundu darbu nav nekāda dižā, taču labums ir ne tikai naudā. Cēsīs ir krasi samazinājies vandaļu un huligānu nodarīto postījumu skaits. Acīmredzot, ja jaunieši strādā pilsētas parkos, viņiem pēc tam nav nekādas vēlmes postīt apstādījumus un salauzt soliņus. Daudzi jaunieši pēc šādiem vasaras darbiem nekautrējas vērsties pie speciālistiem pašvaldībā un izteikt savus ierosinājumus. Komunikācija jūtami uzlabojas. Protams, Cēsis ir lielāka pilsēta un var atļauties vairāk, taču arī viņi savulaik sāka ar mazumiņu. Varbūt šī pieredze ir vērā ņemama.
