Kad nu jau viņsaulē mītošais smiltenietis mucu meistars Alberts Mednis vēl šajā saulē 2012. gadā valsts svētku sarīkojumā saņēma Smiltenes novada domes apbalvojumu “Smiltenes novada Goda cilvēks” un noņēma platmali, pateicībā visiem paklanoties, viņam pat prātā nevarētu ienākt tas, kas notiek tagad.
Proti, – tas, ka viņa meitu Zaigu Medni mucenieka visu mūžu mīlētās pilsētas – Smiltenes – pašvaldība var izlikt no Smiltenes novada domei piederoša dzīvokļa faktiski uz ielas.
Cita mājokļa, kur dzīvot, kā vien tas, kas tagad, 67 gadus vientuļajai maznodrošinātajai pensionārei nav. Ar savu 244 eiro lielo pensiju viņa finansiāli nav spējīga īrēt mājokli privātīpašumā, kur ir citas, jau lielākas īres izmaksas.
No trieciena nevar atgūties
Šoreiz jāteic paldies Smiltenes novada deputātei Zigetai Vīķelei par to, ka sirmgalves izlikšanas lieta ir atlikta vismaz uz vienu mēnesi.
Tieši Z. Vīķele pirms šo trešdien notikušās pašvaldības domes sēdes uzklausīja “Ziemeļlatviju” par šo problēmu un domes sēdē pievērsa savu kolēģu – citu deputātu – uzmanību Z. Mednes lietai, lai viņi akli nenobalsotu par Smiltenes novada domes Sociālā dienesta vadītājas Intas Siliņas ziņojumu. I. Siliņa ierosināja deputātiem atteikt Zaigai Mednei lūgumu pārslēgt ar pašvaldību dzīvokļa īres līgumu uz Z. Mednes vārda, kas nozīmētu to, ka seniore paliek bez mājokļa.
Taču par visu pēc kārtas. Situācija, kādā nokļuvusi sirmgalve, ir gauži neapskaužama, faktiski – cilvēciska traģēdija.
Tam iemesls ir oficiāli laulībā nereģistrētas kopdzīves attiecības un paļāvība uz pašvaldību, ka viss būs labi, par ko pašvaldībai tagad jābūt atbildīgai un jāpalīdz seniorei, jo iespēja ir. Ir vēl kāds iemesls, – Smiltenes novada pašvaldībā saistībā ar šo gadījumu “Ziemeļlatvija” novēroja tendenci risināt skaudru, ar dzīva cilvēka likteni saistītu problēmu, burtiski kalpojot likumam, nevis meklējot iespēju, kā palīdzēt, kas ir iespējams, ja prioritāte ir cilvēks.
Jau kopš 2003. gada Zaiga Medne dzīvo Launkalnes pagasta Silvā (Silva 4 – 4), nelabiekārtotā divistabu dzīvoklī koka ēkā, ko vietējie izsenis dēvē par baraku.
Dzīvoklis pieder Smiltenes novada domei. Īres līgumu pašvaldība savulaik noslēdza ar Uldi Zaļkalnu – vīrieti, kurš daudzus gadus bija faktiskais Z. Mednes dzīvesdraugs un kurš kopš šā gada augusta mīt viņsaulē (tagad Z. Medne dzīvoklī mājo viena). Abi nebija salaulājušies. Uldis pat nebija izšķīries no savas oficiāli pielaulātās sievas.
Kad pirms dažiem mēnešiem dzīvesbiedrs nomira, Zaiga Medne vērsās Launkalnes pagasta pārvaldē ar lūgumu pārslēgt īres tiesības uz viņas vārda un tālāk tika nosūtīta uz Smiltenes novada domes Sociālo dienestu, kur saņēma tik pamatīgu emocionālu triecienu, no kura joprojām nevar atgūties.
Pēc sirmgalves stāstītā, Smiltenes novada Sociālā dienesta vadītāja Inta Siliņa mutiski paziņojusi Zaigai Mednei, ka viņai uz šo dzīvojamo platību nav nekādu tiesību, īres līgums uz viņas vārda netiks pārslēgts un pensionārei šis dzīvoklis līdz jaunajam gadam jāatstāj, neraugoties uz to, ka Z. Medne šajā dzīvoklī (konkrēti Silva 4 – 4) ir deklarējusi savu dzīves vietu kopš 2106. gada 26. maija un šie dati ir iekļauti Latvijas Republikas Iedzīvotāju reģistrā (“Ziemeļlatvija” redzēja šo Launkalnes pagasta pārvaldes izsniegto dokumentu). Te gan jāpiebilst, ka dzīves vietas deklarēšana automātiski nedod tiesības kļūt par īrnieku.
Tāpat Z. Mednei nolemts atteikt, neraugoties uz to, ka faktiski Z. Mednes 17 gadus ilgā kopdzīve ar U. Zaļkalnu bija ģimene no sociālā viedokļa, proti, ar kopīgu saimniecību un kopīgu sadzīvi, turklāt, kad dzīvesbiedrs dzīves pēdējos brīžos bija smagi slims, Zaigas kundze par viņu rūpējās un kopa, lai cik smagi tas viņai būtu.
Nelīdz arī tas, ka Z. Medne godprātīgi un regulāri maksā īri pašvaldībai un maksājumus veikusi pat uz priekšu, līdz šā gada beigām.
Tāpat nelīdz tas, ka sirmgalvei nav bērnu un nav citur, kur dzīvot, jo tuvākie radinieki brālis un māsa, kuri ir cienījamā vecumā, paši ar saviem tuviniekiem katrs saspiedušies divistabu dzīvoklītī. Savukārt Zaigas tēta mucenieka Alberta Medņa privātmāja Raiņa ielā ir pārdota citiem cilvēkiem.
“Tad liekat mani dzīvu bedrē…”
“Sociālā dienesta vadītāja man saka – “ jūs tur tajā dzīvoklī nekas neesat, jūs esat tukša vieta, jo nebijāt salaulājušies,” “Ziemeļlatvijai” raudot stāsta Zaiga Medne, kad ierodos pie viņas Silvas dzīvoklī.
“Ja vēl U. meita te pierakstās kā radiniece, tad es te varot dzīvot, bet ja ne, tad varu palikt tikai līdz jaunajam gadam un tad man jāiet prom. Caur tiesu mani izlikšot ārā, ja pati neiešu. Man vēl būšot rakstiska vēstule pa pastu. Mans mīļais kaķītis! Deviņus gadus esam kopā. Kur viņš paliks? Visa mana iedzīvīte! Drēbes es varot atdot Sarkanajam krustam. Man pašai Siliņa solīja uz karstām pēdām noformēt aprūpes centru. Pansionātā negribu nekādā gadījumā, tad lai mani tūlīt dzīvu liek bedrē. Es savos 67 gados labi jūtos, pati varu sevi apkopt. Pati malciņu un ūdeni sanesu. Gribu vēl būt cilvēkos, aizbraukt uz teātri, aizbraukt ekskursijā. Pansionātā pensiju noņem (lai samaksātu par uzturēšanos – redakcijas piezīme), tur atliek tikai gulēt gultā un skatīties griestos,” izmisusi raud Zaigas kundze un lūdz gan “Ziemeļlatviju”, gan Smiltenes novada domes deputātus viņai palīdzēt, lūdz neizlikt viņu laukā no dzīvokļa un neievietot pansionātā.
“Šajā gadījumā tiesiski un cilvēciski pašvaldībai ir ļoti grūti palīdzēt Zaigai Mednei arī pēc mūsu pašvaldības saistošajiem noteikumiem par sociālo palīdzību. Taču, ja mūsu saistošie noteikumi ir pretrunā ar cilvēciskajām normām, tad ir jādomā par saistošo noteikumu grozīšanu, “ savu viedokli pauž Smiltenes novada deputāte, juriste Zigeta Viķele.
Viņa arī uzsver, ka šī situācija parāda, cik svarīgi ir nokārtot juridiskās attiecības likumiski gadījumos, ja cilvēki dzīvo kopā nereģistrētā laulībā, jo tāds termins kā civillaulība nepastāv un šajā gadījumā Z. Medne likumiski nav U. Zaļkalna ģimenes loceklis.
Smiltenes novada Sociālais dienesta vadītāja I. Siliņa atteikumu pārslēgt īres līgumu uz Z. Mednes vārda, nemainot iepriekšējā īres līguma nosacījumus, pamato ar likuma “Par dzīvojamo telpu īri” 14. panta “Dzīvojamās telpas īres līguma grozīšana sakarā ar īrnieka maiņu” apakšpunktu:
“Īrnieka nāves vai rīcībnespējas gadījumā, kā arī dzīvesvietas maiņas gadījumā pilngadīgs ģimenes loceklis (Z. Medne likumiski tāda nav- redakcijas piezīme), ja tam piekrīt pārējie pilngadīgie ģimenes locekļi, ir tiesīgs prasīt dzīvojamās telpas īres līguma noslēgšanu ar viņu iepriekšējā īrnieka vietā, nemainot iepriekšējā īres līguma nosacījumus”.
Lūk, ko domes sēdē deputātiem skaidroja I. Siliņa: “Iepazīstoties ar lietas materiāliem noskaidrots, ka persona Z. M. ir iemitināta šajā īrniekam izīrētajā dzīvojamā telpā likumā noteiktajā kārtībā, bet tiesības uz šo dzīvojamo telpu lietošanu neiegūst, jo nav noslēgta laulība starp personu Z. M. un U. Z. Līdz ar to personai Z. M. nav tiesīgs pamats saskaņā ar likumu “Par dzīvojamo telpu īri” 14. panta 4. daļu lūgt pārslēgt īres līgumu saskaņā ar iepriekšējā īrnieka nāvi, ņemot vērā iepriekšējos īres līguma noteikumus. Īres līguma pārslēgšanu var lūgt pārējie piederīgie ģimenes locekļi. Šobrīd ierosināts atteikt pārslēgt īres līgumu personai Z.M.”.
Tāpat arī I. Siliņa norādīja, ka ar šādu situāciju dzīvojamo telpu īres līguma grozīšanā pašvaldība saskārusies pirmo reizi.
Dzīvokļu rindas vietā –
pansionāta piedāvājums
Šajā gadījumā novada Sociālais dienests Z. Mednes lietā jau sagatavojis lietā atteikumu un deputāta Aigara Veldres vadītā pašvaldības Sociālo un medicīnas jautājumu komiteja virzījusi jautājuma izskatīšanu uz domes sēdi, saņemot noraidošu atbildi tikai no viena U. ģimenes locekļa – meitas. Taču U. ir vēl viena meita, kuras atbilde un nostāja šajā lietā pašvaldībai vēl nav zināma.
Nav arī izprotams, kāpēc domes sēdē neizskanēja priekšlikums Z. Mednes lietā iedarbināt Smiltenes novada saistošos noteikumus Nr.25/10 “Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā”. Šo noteikumu II sadaļa “Dzīvojamās telpas izīrēšana” paredz, ka pašvaldībai piederošas vai uz likumīga pamata tās lietojumā esošas dzīvojamās telpas izīrēšanas Palīdzības reģistrā Dome reģistrē un dzīvojamo telpu pirmām kārtām izīrē likumā „Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā” (turpmāk – Likums) 14. pantā minētajām personām.
Šā likuma 14. pants “Personas, kuras ar dzīvojamo telpu nodrošināmas pirmām kārtām” nosaka arī to, ka pirmām kārtām ar dzīvojamo telpu nodrošināmas:
1) personas, kurām saskaņā ar likumu “Par dzīvojamo telpu īri” sniedzama palīdzība gadījumos, ja tās tiek izliktas no īrētās dzīvojamās telpas un ja tās ir:
a) maznodrošinātas personas, kuras sasniegušas pensijas vecumu vai ir personas ar invaliditāti,
b) maznodrošinātas personas, ar kurām kopā dzīvo un kuru apgādībā ir vismaz viens nepilngadīgs bērns, aizgādnībā esoša persona, maznodrošināta pensijas vecumu sasniegusi persona vai maznodrošināta persona, kura ir persona ar invaliditāti,
c) pašvaldības teritorijā dzīvojošas citas personas, kuras pieder pie tās pašvaldības domes noteiktās personu kategorijas, kurām pašvaldība sniedz palīdzību, ja tās tiek izliktas no īrētās dzīvojamās telpas.
Z. Medne ir maznodrošināta pensionāre, kurai arī draud izlikšana no īrētās dzīvojamās platības. Jāvaicā, kas liedz uz šā likuma pamata Smiltenes novada domei izdarīt rokādi – slēgt ar Z. Medni pavisam jaunu telpu īres līgumu par dzīvojamo platību Silva 4 – 4, noformējot vispirms viņas uzņemšanu pašvaldības dzīvokļu rindā?
“Neesmu tādā rindā. Man neviens nav piedāvājis tādā stāties, man ir piedāvāts tikai aprūpes centrs,” “Ziemeļlatvijai” stāsta Z. Medne.
Pārlieku paļāvās uz pašvaldību
Kad trešdien domes sēdē deputāte Ilze Vergina izteica repliku – “ir ziema, un mēs bezkaislīgi tāpēc, ka likumā tā ir noteikts, izliekam cilvēku uz ielas”, I. Siliņa skaidroja, ka “situācija ir sarežģīta”.
“Viņai (Z. Mednei) jāstājas dzīvojamo telpu rindā, un viņa nevar pretendēt uz šo dzīvojamo platību (Silva 4 – 4), jo atbrīvotais dzīvoklis jāpiedāvā rindas kārtībā, un var garantēt, ka to izvēlēsies kāda cita persona,” skaidroja I. Siliņa, piebilstot, ka pašvaldības īres dzīvokļi Smiltenes pilsētā, Silvā un Kalnamuižā ir ļoti pieprasīti.
Taču šajā gadījumā ir vēl kāds būtisks apsvērums, kāpēc Smiltenes novada domei attiecībā uz Z. Medni ētisku apsvērumu dēļ nevajadzētu vadīties pēc principa “Nav cilvēka – nav problēmu” , ko savulaik izteicis Josifs Staļins.
Administratīvā procesa likuma 10. pants “Tiesiskās paļāvības princips” nosaka: “Privātpersona var paļauties, ka iestādes rīcība ir tiesiska un konsekventa. Iestādes kļūda, kuras pieļaušanā privātpersona nav vainojama, nedrīkst radīt privātpersonai nelabvēlīgas sekas”.
Sarunā ar “Ziemeļlatviju” Z. Medne stāsta, ka jau agrāk paudusi Launkalnes pagasta pārvaldei bažas, vai tikai kādreiz viņu no šā īres dzīvokļa neizmetīs un saņēmusi pārvaldes darbinieces atbildi, – nekādā gadījumā. Ar šo pārliecību seniore arī visu laiku mierīgi dzīvojusi, tāpēc Sociālā dienesta atteikums pārslēgt īres līgumu viņu pārsteidzis pilnīgi nesagatavotu.
“Kaut kādā mērā (tagad notiekošais – redakcijas piezīme) ir mūsu vaina, ja persona runā patiesību,” domes sēdē atzina I. Siliņa.
Savukārt pašvaldības Sociālo jautājumu komitejas priekšsēdētāja deputāta Aigara Veldres izteikums sēdē, ka “kā no plaukta nokrituši arī šie cilvēki gluži nav”, tādā gadījumā nav pamatots.
Jautājums par to, kas turpmāk notiks ar Zaigu Medni un kur viņa dzīvos, ir atlikts uz mēnesi.
“Šī situācija noteikti prasa turpmāko risinājumu. Jauna īres līguma noslēgšana būs atkarīga no tā, kāds būs Smiltenes novada domes lēmums, jo Launkalnes pagasta pārvalde vienpersonīgi šādu līgumu nevar noslēgt. Tam ir nepieciešams domes lēmums ar pamatojumu līguma noslēgšanai,” skaidro Launkalnes pagasta pārvaldes vadītājs Māris Lazdiņš.
Savukārt ikviens iedzīvotājs jau tagad var izdarīt secinājumus: uz pašvaldības teikto paļauties nevar un drošāk konsultācijām ir algot juristu, tāpat arī – kopdzīve bez laulības reģistrēšanas pēc būtības nozīmē to, ka partneri juridiski savā starpā ir sveši cilvēki.
Ne velti jau vairāk nekā gadu Latvijā notiek diskusijas par to, vai būtu jāizstrādā un jāpieņem Kopdzīves likums, kas aizsargātu ne tikai oficiāli reģistrētu pāru attiecības, bet arī tos kopdzīves biedrus, kas ilgstoši dzīvo kopā un kuriem ir kopīga mājsaimniecības
Latvija šobrīd ir viena no pēdējām Eiropas Savienības valstīm, kurā vēl netiek aizsargātas nelaulātu pāru attiecības, norāda eksperti.
Viedoklis
Zvērināta advokāte Inga Štrāle:
– Vēsturiski laulības slēdza baznīcā. Kad tās sāka reģistrēt arī valsts institūcijas, tas notika civilstāvokļu aktu reģistrācijas iestādēs, tādēļ, pēc būtības, jēdziens “civillaulība” drīzāk atbilstu šādām laulībām, kas ir reģistrētas dzimtsarakstu nodaļās, bet nav noslēgtas baznīcā, tomēr mūsu valsts likumdošanā tā tas netiek definēts. No 2013. gada 1. janvāra Latvijā stājies ir stājies Civilstāvokļa aktu reģistrācijas likums, kurš izdots ar mērķi “noteikt tiesiskās attiecības civilstāvokļa aktu – laulības noslēgšanas, dzimšanas un miršanas faktu – reģistrācijas jomā”.
Latvijas likumdošanā nav jēdziena “civillaulība”. Šādu apzīmējumu cilvēki lieto, ar to domājot – “nereģistrētas attiecības”. Šobrīd juristi, definējot šādas attiecības, lieto apzīmējumus – “faktiskā laulība” vai “faktiskā kopdzīve” un raksturojot šādus cilvēkus, kas dzīvo nereģistrētā laulībā, lieto jēdzienus “faktiskais dzīvesbiedrs” vai “kopdzīves partneris”. Šī brīža normatīvajos aktos jau arvien biežāk parādās jēdziens “kopdzīves partneris” jeb persona, ar kuru ir kopīga saimniecība.
Šajā konkrētajā gadījumā Zaiga Medne nebija reģistrējusi savu kopdzīvi ar savu dzīvesdraugu. Taču, kaut arī viņa dzīvojamajā platībā ir iemitināta likumīgi, atbilstoši likuma “Par dzīvojamo telpu īri” 10. pantam viņa iemitinātās personas patstāvīgas tiesības uz šīs dzīvojamās telpas lietošanu neiegūst.
Vienīgais varbūtējais problēmas risinājums būtu bijis tad, ja Z. Medne savulaik, ar pašvaldības piekrišanu, būtu noslēgusi apakšīres līgumu, kurā būtu fiksētas viņas tiesības prasīt īres līguma noslēgšanu ar viņu gadījumā, ja īrnieks nomirst.
