Pēc divu nedēļu atvaļinājuma esmu atgriezusies darbā. Cik paradoksāli, katrā savā atvaļinājuma dienā tā vietā, lai pagulētu ilgāk, nez kāpēc piecēlos krietni agrāk kā ierasts. Un tieši šodien, kad devos uz darbu, gribējās pagulēt ilgāk. Esmu priecīga tikusi atpakaļ savā ikdienas skrējienā, kas dažkārt ir vieglāks kā atvaļinājums, kurā pēkšņi ir tik daudz pienākumu un darāmā.
Tomēr ir jāizbauda gan viens, gan otrs laiks. Atvaļinājumos esmu pasākusi ieplānot tikšanās ar draugiem un paziņām, kurus dažādu iemeslu dēļ nesanāk satikt katru nedēļu un pat ne mēnesi. Tas izdevās, ciemos atbrauca draudzene ar savu meitiņu, kura iepriekšējā reizē Smiltenē bija mammas puncītī. Piedzīvot atkalredzēšanās prieku ir to vērts! Ar kādu tas sanāca ilgāk, ar kādu tikai kafijošanas brīdi.
Viens no interesantākajiem piedzīvojumiem šajās divās nedēļās bija viesošanās skolēnu brīvlaikā pie “LIdomas” radošās nometnes dalībniekiem Rīgā. Pirmo pieredzi uzstāties bērnu auditorijai guvu pagājušajā gadā Karjeras nedēļu ietvaros Smiltenes mākslas skolā, tāpēc tagad uztraukums bija mazinājies. Šoreiz interesanti bija atbildēt uz astoņus līdz desmit gadus vecu bērnu sagatavotajiem jautājumiem, daži pat lika nosarkt, kaut gan zināju, ka mazajiem piemīt fantastiskas spējas uzdot to, kas pieaugušajiem pat prātā neienāktu. Bērniem allaž ir paticis radoši darboties, tāpēc aizraujošākā sadaļa bija fotografēšanās, bet neparastākā – autogrāfu sniegšana un kopīgas pašbildītes bērnu telefonos. Šī diena man ilgi paliks atmiņā.
Nu ko, ar pilnu atdevi jāsāk mesties atpakaļ darbā, kurš jau man sāka pietrūkt. “Ziemeļlatvijas” lasītājiem šopavasar novēlu ieplānot laiku sev, ļauties piedzīvojumiem un nebaidīties uzdrīkstēties!
