Aizgājušās ēnu dienas uzmanības centrā izvirzīja jautājumu – vai mūsdienās jaunietim viegli vai grūti piepildīt savus nākotnes sapņus un vai tie sakrīt ar reālajām iespējām.
Šķiet, šajā ziņā visgrūtāk ir skolēniem laukos, jo pagastos ir augsts bezdarba līmenis, un vecāki visbiežāk var vienīgi uzklausīt savus bērnus, skaidri apzinoties, ka būs grūti palīdzēt piepildīt viņu nodomus. Iepazīst darbavietas no 1. klasesTo, ka tāda situācija laukos ir, atzīst arī kārķēniete Valkas novada deputāte Sandra Pilskalne. “Lauku bērniem pēc skolas beigšanas nav viegli izvēlēties, ko tālāk darīt, jo daudz kas atduras pret vecāku materiālo situāciju. Vecākiem tādēļ gan nav jāizvairās runāt par šo tēmu ar bērniem, bet kopīgās sarunās jācenšas panākt, lai sapņi un iespējas būtu sabalansētas. Kaut arī 9. klašu absolventi jau ir it kā pieauguši un spējīgi patstāvīgi lemt, tomēr vecākiem vajadzētu aizbraukt viņiem līdzi, tā sakot, izlūkos uz viņu iecerēto skolu un apskatīties pašiem, kāda tā ir. Vairākiem lauku iedzīvotājiem gan ir zeme, un es vismaz domāju, ka viņu bērni varētu doties mācīties uz Bulduru Dārzkopības vidusskolu. Grūtie laiki nebūs mūžīgi, bet zemei saimniekus vajadzēs,” spriež S. Pilskalne.Lielāko darbu skolēnu ieinteresēšanai par nākotnes profesiju ir uzņēmušās skolas. Ērģemes pagasta pamatskolas direktore Olita Šauja stāsta, ka karjeras izvēles nodarbības bērniem mācību iestādē notiek jau no 1. klases. “Bērni no 1. līdz 7. klasei izvēlas kādu objektu un dodas ar to iepazīties. Parasti tā ir kāda zemnieku saimniecība, kā arī bibliotēka, veikals un degvielas stacija. Katrai klasei ir savs mērķis. Katru gadu skolēni apmeklē kādu uzņēmumu, kas ir pagastā. Līdz 8. klasei viņi jau ir apmeklējuši lielāko daļu uzņēmumu un tad var domāt, ko darīt nākotnē,” saka O. Šauja. Direktore piebilst, ka vairākums skolēnu nāk no zemnieku saimniecībām un šī iemesla dēļ liela daļa bērnu jau ir izvēlējusies palikt vecāku saimniecībā.Strādās vecāku saimniecībāTo apliecina arī paši skolēni, piebilstot, ka pēc pamatskolas izvēlēšoties skolu ar lauksaimniecības specialitāti. “Es ēnu dienā biju uz zemnieku saimniecību “Dārznieki”. Pērn biju Smiltenes pusē uz “Rožkalniem”. Tētis ir zemnieks, un domāju, ka turpināšu viņa iesākto saimniecībā,” stāsta skolnieks Roberts Kreilis.Savukārt Toms Miķelsons ir izvēlējies automehāniķa profesiju.Zēns bijis autoservisā “Gija”. “Pagaidām gan domāju mācīties tālāk. Vecāki arī man teica – kamēr krīze, tikmēr mācies,” saka T. Miķelsons.Kārķu pamatskolas sociālo zinību skolotāja Ilze Pētersone stāsta, ka bērniem intereses ir dažādas. “Lai informētu par iespējamo tālāko izglītību, aizvedām pēdējo klašu skolēnus uz izstādi “Skola 2010”. Vairāki bērni ēnu dienā apmeklēja dažādus uzņēmumus Valkā un Valmierā. Es domāju, ka arī tas ir ieguvums, ja iepazītās profesijas nepatīk. Daži skolēni bija vīlušies iedomātās profesijas izvēlē. Tas arī nav slikti, jo viņi savu izvēli var pārdomāt un izvēlēties atbilstošāku darbu,” stāsta skolotāja.Ēnu dienu pieredze liecina, ka skolēni lielākoties cenšas atrast nodarbošanos, kur nav nepieciešama augstākā izglītība. Turklāt vairāki nolēmuši turpināt vecāku iesākto darbu saimniecībā. Iepriecina tas, ka neviens no aptaujātajiem skolēniem nevēlējās braukt uz ārzemēm.
