Valcēnietis Imants Pielis ir izvēlējies profesionāla karavīra profesiju. Viņš ir beidzis Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmiju un ieguvis virsleitnanta pakāpi.
Valcēnietis Imants Pielis ir izvēlējies profesionāla karavīra profesiju. Viņš ir beidzis Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmiju un ieguvis virsleitnanta pakāpi. Virsniekam vārdi “tēvzemes mīlestība” un “patriotisms” nav tukša skaņa, bet pārliecība.
I. Pielis savulaik padomju armijas rindās ir dienējis Afganistānā, vēlāk strādājis milicijā, pēc brīvvalsts atjaunošanas iestājies Latvijas zemessardzē, bet tagad Valkas pamatskolā apmāca jaunsargus.
“Patriotisma audzināšana sākas ģimenē. Ja vecākiem nav bijis laika bērniem pastāstīt tēvzemes vēsturi, par latviešu likteņiem vēstures griežos, tad skolā ar didaktisku norādīšanu, ka vajag būt patriotiem, nekas nebūs līdzēts,” uzskata I. Pielis.
Aizsūta tur, kur negrib
Pēc kādreizējās Valkas vidusskolas pabeigšanas Imanta interesi vairāk saistīja tehnika. Viņš centās iestāties toreizējās Lauksaimniecības akadēmijas Lauksaimniecības mehanizācijas fakultātē ar domu vēlāk pāriet uz Automehānikas fakultāti. Diemžēl neizdevās izturēt konkursu, un jaunietis kopsaimniecībā pie Valkas sāka strādāt par šoferi. “Rudenī saņēmu pavēli ierasties kara komisariātā. Tur kāds majors centās noskaidrot, kur es gribētu dienēt. Tā kā daudz nodarbojos ar sportu, izteicu vēlēšanos dienēt vai nu gaisa desantā, vai arī robežsargos vai jūras kājniekos. Gribēju tur, kur savas sportiskās spējas varu likt lietā. Tad man pajautāja, vai dienests ārzemēs apmierinātu. Atbildēju, ka problēmu nav, labprāt dienētu Polijā, Vācijā vai Čehoslovākijā. “Un Afganistānā?” pēkšņi ievaicājās majors. Atbildēju gluži automātiski, ka tur gan nevēlos, jo situāciju Afganistānā zinājām un nebija nekāda prieka mirt svešā zemē. Pēc pārrunām iesaukumu uz mēnesi atlika, bet pēc tam mūs aizveda uz Rīgu un no turienes ar lidmašīnu — uz Taškentu. Tad jau kļuva pilnīgi skaidrs, ka galamērķis būs Afganistāna. Pēc tam mūs nogādāja mācību bāzē Termezā. Šī Uzbekistānas pilsētiņa atrodas pie pašas robežas ar Afganistānu. Tur ir arī vēsturiskais tilts, pa kuru PSRS izveda armiju no Afganistānas. Termezā mani piecus mēnešus apmācīja par kāpurķēžu bruņutransportiera vadītāju. Jāatzīst gan, ka īstas skaidrības, kas mūs gaida aiz robežas, nebija. Mazliet patrenējāmies cīņas mākslās, bet galveno uzmanību instruktori tomēr pievērsa mūsu fizisko spēju attīstīšanai. Regulāri skrējām krosu trīs kilometrus, turklāt to vajadzēja darīt kirzas zābakos. Sākumā bija ļoti grūti, bet vēlāk pieradām,” stāsta I. Pielis.
Nevienā vietā nevar justies droši
Viņš atceras, ka pēc nokļūšanas Afganistānā sajūtas nebija īpaši patīkamas. “Tā bija pilnīgi sveša vide. Skaties apkārt un neko nesaproti, kas kur ir. Mūs nometināja Šindantes ielejā. Tur atradās 5. motostrēlnieku divīzija. Es nokļuvu medicīnas bataljonā. Pēc dažām dienām mani piekomandēja medicīnas dienesta priekšniekam par šoferi. Šo pienākumu pildot, man neiznāca piedalīties kaujās, bet biju viens no pirmajiem, kurš saskārās ar to sekām. Tā kā biju medicīnas dienesta priekšnieka šoferis, man gandrīz katru dienu vajadzēja braukt uz septiņus kilometrus attālo lidlauku, lai ar helikopteriem no kauju darbības vietām atvestos ievainotos un kritušos biedrus nogādātu hospitālī. Nereti vajadzēja veikt vairākus reisus, jo vienā reizē visus ievainotos nevarējām aizvest. Šindantes ieleja bija diezgan blīvi apdzīvota, un brauciena laikā ik brīdi no kādas vietas varējām sagaidīt šāvienus. Man automāts visu laiku atradās pa ķērienam. Apšaudē gadījās nokļūt, kad braucu starp diviem kišlakiem, kuru iedzīvotāji savā starpā apšaudījās. Nebraukt nevarēja, jo uzdevums bija jāizpilda. Arī snaiperis ir mēģinājis man trāpīt, bet, paldies Dievam, viņš bija diezgan slikts šāvējs un tēmēja no liela attāluma. Dzirdēju tikai lodi aizspindzam un tūlīt meklēju aizsegu. Tā jau raksta, ka tādos brīžos cilvēks atceras visu dzīvi, bet es tikai domāju, kā palikt dzīvam,” stāsta I. Pielis.
Viņš piebilst, ka Afganistānā nekad un nekur nevarēja būt drošs. “Toreiz par afgāņiem bija tāds teiciens — pa dienu draugi, bet naktī ienaidnieki. No kuras puses var draudēt uzbrukums — tas nekad nebija īsti skaidrs. Protams, ka tas viss atstāja iespaidu uz nerviem. It kā jau centāmies vietējiem iedzīvotājiem palīdzēt. Mediķi ārstēja viņu bērnus, bet saprotams arī tas, ka svešiniekus neviena tauta īsti nemīl,” atzīst I. Pielis.
Kopumā viņš Afganistānā pavadīja 22 mēnešus noteikto 18 vietā. “Dienesta beigas bija laiks, kad jau sākās gatavošanās PSRS karaspēka izvešanai. Lai nevajadzētu tērēt laiku un gatavot ievešanai jaunus karavīrus, kuri nepārzina situāciju, mums pagarināja dienesta laiku,” stāsta I. Pielis.
Svešajā dienvidu zemē iegūtā militārā pieredze karavīram noderēja pēc atgriešanās.
Iegūst virsnieka pakāpi
Kā bijušajam “afgānim” I. Pielim piedāvāja darbu milicijā, bet 90. gadu sākumā viņš iestājās zemessardzē. Vēlāk Imants neklātienē pabeidza Nacionālo aizsardzības akadēmiju.
“Augstskolā iestājos tādēļ, ka uzskatu — karavīram pastāvīgi jāpapildina savas zināšanas,” saka Imants. Pašlaik viņa pamatdarbs ir jaunsargu apmācīšana. Viņš ir Aizsardzības ministrijas Jaunsardzes centra vecākais speciālists. Dzirdot, ka pat 20 gadus pēc dienesta Afganistānā Imantam šad tad sapņos parādās murgi par pārdzīvoto, vēlos zināt, kas viņam lika turpināt karavīra karjeru. Cits būtu priecīgs, ka no kara lietām ticis vaļā. “Nezinu, vai tas ir aicinājums. Tas būtu par skaļu teikts. Varbūt tā ir vēlme palīdzēt, jo karavīra pienākumi bieži saistās ar glābšanas darbiem. Cilvēkus glābt vajadzēja arī Afganistānā. Esmu sēdējis pie operāciju galda un nodevis asinis ievainotajiem biedriem. Pašlaik strādāju ar jaunatni. Vēlos viņiem iemācīt būt patstāvīgiem lēmumu pieņemšanā. Tas nav pareizs uzskats, ka armijā nokļūst tikai tie, kuri nekur citur nevar iestāties. Patriotisma audzināšana sākas ģimenē. Ja vecāki ar bērniem runās par dzimteni, tās vēsturi, jaunieši nedomās, ka armija ir kaut kāds rezerves variants. Manā ģimenē bija diezgan interesanta situācija. Viens vectēvs Otrajā pasaules karā cīnījās Sarkanās armijas rindās, otrs bija leģionārs. Par viņa dalību leģionā gan uzzināju krietni vēlāk, jo padomju gados par cīnīšanos vācu armijā daudz nedrīkstēja runāt. Vairāk par karu dzirdēju no vectēva, kurš bija Sarkanajā armijā. Tas bija sarežģīts laiks, kad brālis pret brāli karoja. Miera gados abi vectēvi labi sadzīvoja, jo viņiem nebija ko dalīt. Arī leģionāri nekaroja vāciešu labā, bet cīnījās par Latvijas brīvību. Es diezgan agri sapratu, ka mūsu brīvība jāprot nosargāt,” apliecina I. Pielis.
Patriotisms nav blakus lieta
Virsnieks piekrīt, ka ne visi jaunieši var pildīt karavīra pienākumus, un tas arī nemaz nav vajadzīgs. Tomēr pamatzināšanām sevis un citu aizsardzībā jābūt. Jauniešiem jābūt morāli gataviem vajadzības gadījumā aizstāvēt tēvzemi. “Pēc manām domām, skolās vajadzētu ieviest valsts aizsardzības mācību. Tai nav jābūt militārajai mācībai. Svarīgi, lai jauniešiem būtu kaut kādas pamatzināšanas izdzīvošanai un pastāvēšanai ekstremālos apstākļos. Es jaunsargiem mācu sevi pilnveidot. Sniedzu skolēniem zināšanas, kas viņiem dzīvē vienmēr noderēs. Skaidroju, kā nepazīstamā apvidū orientēties pēc kartes. Tie, kuri prot lasīt karti, svešā vietā nekad neapmaldīsies. Mācu elementārākos izdzīvošanas paņēmienus nomaldīšanās gadījumos. Rādu, kā un kāds ugunskurs jāiekur, lai uzvārītu ēdienu, un kāds jādedzina, lai naktī būtu silti. Nodarbībās apgūstam arī patvēruma izveidošanu mežā un citas lietas, kas var noderēt ikvienam. Savukārt dzimtenes vēsture jāizzina mācību stundās. Diemžēl Latvijas vēsturi skolās māca diezgan minimāli. Mācību viela ir iekļauta nelielā grāmatiņā. Patriotisms nav kaut kāda papildu lieta, bez tā nevar nosargāt dzimteni. Amerikā to labi saprot, tur patriotiskajai audzināšanai pievērš lielu uzmanību. Mums pie tā vēl jāstrādā. Latvijas atbrīvošanas cīņās strēlniekiem vajadzēja cīnīties ar ienaidnieka pārspēku. Latviešu karavīri uzvarēja, jo viņi bija patrioti,” saka I. Pielis.
