Pēc kriminālfiilmu kultivētā priekšstata banku aplaupīšana ir pavisam vienkārša lieta. Gudrāki vai dumjāki trakuļi uzvelk galvā zeķi, lai aizsegtu seju, ar šaujamo ieskrien bankā un visiem liek nogulties uz grīdas. Dažreiz izdodas nodarīt iecerēto melno darbu, sagrābjot cik nu var, citreiz bankas darbinieks paspēj nospiest signalizācijas pogu vai iejaucas apsardzes darbinieks. Kā nu kuro reizi, kā nu kurā kriminālfilmā vai komēdijā. Taču, ja laupīšana ir notikusi pa īstam, turklāt mazajā, klusajā Valkā, kur nekad nekas nenotiek, un tieši zem “Ziemeļlatvijas” redakcijas, pārņem dīvainas sajūtas. Par laupītāju upuriem parasti kļūst lielo banku mazās filiāles Rīgas nomalēs. Katru dienu redzam salīdzinoši garas rindas nelielajā SEB bankas filiālē Valkā, taču šim laupītājam ir izdevies gaišā dienas laikā pēc pulksten diviem ierasties klientu apkalpošanas zālē, kad neviena cita klienta tur nav. Vai zagļa veiksme? Smieklīgākais ir tas, ka ne reti šajā laikā žurnālisti pie bankas ieejas durvīm uzdod ielas aktuālo jautājumu. Itin vienkārši varēja sagadīties, ka apturam tieši laupītāju un cenšamies viņu nofotografēt. Ir liela varbūtība, ka laupītājs caur kapiem nokļuva Igaunijā un tur pazuda jau dažās minūtēs. Nudien negribētu būt bankas darbinieču vietā. Ko mums būs mācīties no šī gadījuma? Ne reti esam redzējuši pie bankas vai bankas priekštelpā bruņotu apsargu, taču tieši vajadzīgajā brīdī viņa nebija. Mums nekas nav zināms par banku līgumiem ar apsardzes firmām, taču šis gadījums rāda, ka visādi nesmukumi un laupīšanas var notikt ne tikai degvielas uzpildes stacijās, bet arī mazpilsētu banku nodaļās.
