Avīžnieki par “klibajām pīlēm” iesaukuši tos valstu vadītājus, kuru pilnvaru termiņš tuvojas beigām.
Avīžnieki par “klibajām pīlēm” iesaukuši tos valstu vadītājus, kuru pilnvaru termiņš tuvojas beigām. Ja politiķis apzinās, ka pēc gada vai pusgada viņa vietā ievēlēs citu amata tīkotāju, tad saprotams, ka šāds cilvēks ne vairs ar pilnu atdevi pildīs ikdienas rutīnas darbus, bet vairāk domās par to, ar kādu bagāžu viņš ieies vēsturē.
Pašlaik šādas “klibās pīles” turpina valdīt vairākās Eiropas valstīs. Ar interesi gaidām, kas būs nākamais Britānijas premjers, jo Blērs jau pats paziņojis par vēlmi nodot grožus cita politiķa rokās. Vai jaunais premjers īsā laikā paspēs nodrošināt leiboristiem panākumus arī nākamajās vēlēšanās? Tāpat mums interesē, kurš gūs virsroku Francijā, kur popularitātes ziņā sacenšas ungāru izcelsmes francūzis Sarkozī ar sociālisti Rojāli. Aiz minētajiem lielvaru notikumiem gandrīz neesam pamanījuši vēlēšanas Igaunijā. Par gaidāmajām prezidenta vēlēšanām Latvijā gribas atlikt runāšanu uz citu reizi. Bet nenoliedzami mūs, Latvijas iedzīvotājus, visnopietnāk var interesēt gaidāmās vēlēšanas Krievijā — decembrī tur vēlēs jaunu valsts domi, bet nākamā gada martā uzzināsim jaunā (vai vecā) prezidenta vārdu. Tā kā Krievijā prezidenta pilnvaras pielīdzināmas patvaldnieka pilnvarām, par ko liecina Putina vienpersoniskie lēmumi valdības sastāva un gubernatoru nozīmēšanā, tad mūs interesē galvenokārt vaicājums: kurp iesi, Krievzeme?
Mantinieks vai pārmantotājs
Par prezidenta Putina tikumiem apgalvo, ka viņš, būdams sistēmas cilvēks, nekad nav sapņojis par varas sagrābšanu, jo šāda tipa cilvēki nepārkāpj likuma burtu. Tāpēc maz ticams, ka viņš piekritīs pats palikt amatā, kaut valstī jau grupējas tā sauktā trešā termiņa partija.
Tajā pašā laikā Putina līdzšinējā rīcība liecina, ka viņš ir meistars kāršu jaukšanā, jo neviena kadru izmaiņa valdībā vai varas struktūrās nav notikusi pēc presē apspriestajiem variantiem. Visas izmaiņas notikušas pilnīgi negaidīti. Un vēl — Putins neko nemaina, ja vien var nemainīt, bet amatu zaudējušie cilvēki netiek represēti, ja vien turpina iekļauties sistēmā. Sevišķi tiek aprūpēti tā sauktie “pīterieši”, galvenokārt bijušie čekisti, vienas brālības locekļi.
Protams, prezidenta komanda nav vienota, tajā ir daudzi, kas gribētu izcelties uz kolēģu rēķina. Jau decembrī Putins esot sasaucis uz neformālu sanāksmi visus savus “silovikus”, kuriem stingri noteicis, ka līdz vēlēšanām “turēsimies visi kopā”.
Tajā pašā laikā Putins gatavo komandu nākamajam prezidentam. Tagad valdībā līdzās Medvedevam par premjera pirmo vietnieku iecelts Sergejs Ivanovs, līdzšinējais aizsardzības ministrs. Ivanovs ir izglītots, lieliski zina angļu valodu un smalkās manieres, bet Kremļa komandā ir kā savrups vientuļnieks, kuram vienīgais draugs ir pats Putins. Tērgāšana, kurš no abiem varētu kļūt par prezidentu, visticamāk ir dūmu aizsegs īstā mantinieka meklējumiem. Tāpēc žurnālisti ar izbrīnu secina, ka īstais varbūt varētu būt Sergejs Nariškins, valdības administrācijas vadītājs, kurš paaugstināts par vicepremjeru. Zinātāji šo senās bajāru dzimtas uzvārda nesēju raksturo kā lielisku administratoru. Iespējams, ka Nariškins pēc kāda laika kļūs par premjeru ar aizdusu sēcošā Fradkova vietā, — abi savā rīcībā pakļauti Kremļa stiprā vīra Sečina gribai.
Jā, bet kas īsti kandidēs uz Krievzemes troni? To noteiks tas pats cilvēks, kurš Jeļcinam lika izvēlēties Putinu. Tas ir klusais oligarhs, divdesmit miljardu īpašumu valdītājs Abramovičs. Lielisks cilvēku psiholoģijas pazinējs, kurš savos vērtējumos nekļūdās.
Krievijai vajadzīgas agresīvas ASV
Kamēr Krievija zaudējusi impērijas agrāko varenību, Kremļa politiku raksturo īsti aziātiska viltība, proti, karstus kastaņus grābt ar amerikāņu rokām. Kamēr Putinam vajadzēja drauga Buša paklusēšanu Čečenijas lietā, tikmēr Krievija varen dedzīgi vārdos iestājās pret teroristiem visā pasaulē. Tikai prakstiskā rīcība nereti izskatās pēc teroristu atbalstīšanas. Tā kā Buša politika cieš neveiksmes un izraisa naidu visā pasaulē, tad Krievija izrādās gandrīz vai miera balodis. Bet minēsim tikai vienu piemēru.
Irānas centieni iegūt atomieročus biedē gan amerikāņus, gan krievus, jo Irānas piemērs var izraisīt ķēdes reakciju pasaulē. Maz ticams, ka Buša valdība nolems bombardēt Irānas kodolobjektus, kaut šāds scenārijs ļoti patiktu Kremlim. Krievija gūtu vismaz trīs labumus: būtu likvidētas Teherānas kodolambīcijas, tiktu sadārdzināta nafta, bet pasaule nosodītu amerikāņus.
Tajā pašā laikā Krievija mīļuprāt pārdod bruņojumu visiem tiem režīmiem, kuriem ASV nepārdod. Rezultātā tagad Irākas pilsoņkarā radusies situācija, kad Irāna piegādā bruņojumu šiītiem, bet Sīrija sunnītiem. Un amerikāņi ar savām divīzijām mēģina izšķirt tos, kurus izšķirt nav iespējams.
Pēcpiebilde par Kārķu “meteorītu”
Kaut notikuši daudzi svarīgi pavērsieni Latvijā, par Kārķu atgadījumu gribas izteikt dažas piebildes, lai vairāk pie šīs tēmas neatgrieztos. Runājot par ļembastu, nekur gan neesmu minējis pašvaldību, jo sabiedrības noskaņojumu nosaka citi motīvi. Gluži kā ar baumām par lata devalvāciju: jo vairāk varasvīri noliedza, jo mazāk tauta bija noskaņota ticēt.
Atšķirībā no daudziem spriedējiem, man ir bijusi izdevība īstu meteorītu paturēt plaukstā. Nav korekti apgalvot, ka 20. gadsimtā Latvijā meteorīti nav nokrituši. Mēs zinām tikai nelielu daļu no tiem debesu ķermeņiem, kas mēdz nokrist jūrā, mežos un purvos. Meteorītus, kas nokrituši pirms gadu simtiem un tūkstošiem, arī tagad var atrast gan tīrumos, gan jebkur citur, kur tiek rakts vai greiderēts. Ir vajadzīgs speciālists, lai meteorītu atšķirtu no parasta melna akmens.
Mani mulsina tikai viena lieta. Šķiet, neviens kārķēnietis nav dzirdējis troksni. Ja kristu dūres lieluma meteorīts, tad grandiens būtu tāds, ka igauņu pusē visi suņi sāktu gaudot.
Tas vedina uz domu, ka pareiza varbūt ir otra versija — par satelīta atlūzu. Zinām taču, ka ķīnieši pirms tam saspridzināja savu sakaru pavadoni. Tagad apkārt Zemei ir tik daudz satelītu, ka nesadegušās lauskas var uzkrist pat kādam uz galvas. Nav pamata domāt, ka kosmiskie ķermeņi krīt tikai dīķos.
Nav saprotams, kāpēc avīžnieki apcerējuši dīķa saimnieka izdomu par ledus izkausēšanu ar lodlampu. Es būtu ieteicis elegantāku muļķību, piemēram, mednieku atmodināts lācis tur tupējis un tikmēr domājis, kamēr izkusis lāsmenis.
Savukārt dīķa saimniekam varu paskaidrot, ka atradumu nav nemaz tik viegli pārdot, šim darījumam vajadzīgi stipri papīri, kādus var izsniegt tikai zinātniskas laboratorijas.
