Sēžot savā virtuvē, pa logu redzu staltu un kuplu bērzu. Domās to esmu jau piesavinājusies. Koks ir pirmais vēstnesis, kas man ziņo par gadalaiku maiņu. Tagad tas ir kā nosēts ar mazām dzeltenām “naudiņām”.
Sēžot savā virtuvē, pa logu redzu staltu un kuplu bērzu. Domās to esmu jau piesavinājusies. Koks ir pirmais vēstnesis, kas man ziņo par gadalaiku maiņu. Tagad tas ir kā nosēts ar mazām dzeltenām “naudiņām”. Gribam vai negribam, bet Latvijas krāšņākais gadalaiks – rudens – ir klāt.
Neesmu no tiem cilvēkiem, kuri gaužas par mūžīgām lietavām vai rudenim tik raksturīgiem dubļiem, jo katram gadalaikam savs krāšņums un posts. Nu kā lai nepriecājas par krāsaino lapu lietu, par sauli un klusinātu, nogaidošu un mierīgu rudens dienas ritējumu. Rudenī ir tik daudz ko iesākt: kopā ar bērniem lasīt ozolzīles, kastaņus un kļavu lapas, doties uz mežu sēņot, lasīt brūklenes un dzērvenes, bet no dārza atvest pēdējos ķirbjus un saplūkt tik latviskos miķelīšus. Rudens vakari ir īstais laiks, lai kopā ar draugiem izdzertu laba vīna glāzi un iedegtu sveces. Brīvdienās noteikti vajadzētu aizbraukt uz Siguldu. Katru gadu cenšos tur nokļūt tieši rudenī, bet ticiet man – nav vēl apnicis. Tāpat rudenī vajadzētu aizbraukt uz jūru, lai trakais vējš no galvas izpūš visus kreņķus un bēdas. Rudenī noteikti vēl jāpaspēj pie Gaujas noorganizēt pikniku ar karstas kafijas malkošanu un desiņu cepšanu. Vēl man gribētos nobaudīt ceptus kastaņus kā Parīzē, bet neesmu īsti droša, vai Latvijā atrodamos var ēst.
Noteikti rudenī jāaizbrauc uz kapiem, lai uz brīdi pabūtu kopā ar tur guldītajiem mīļajiem. Tas piestāv rudenim – dzīvot un baudīt.
