Ziemassvētki ir vieni no tradīcijām bagātākajiem svētkiem, brīnumu, prieka un sirds siltuma pilni, kuros kopā sanāk lielākā daļa ģimeņu. Mājās līksmību rada izpušķotā eglīte un zem tās saliktās dāvanas, smaržo piparkūkas un silta tēja. Šis ir arī pārdomu un cerību laiks, kad vēl vairāk pārdomājam savas prioritātes un novērtējam to, kas mums ir dots – mīļotā cilvēka siltais pieskāriens, bērnu smaids, mammas zvans.
Pirmssvētku laikā uz sarunu aicināju skaistās balss īpašnieci, Smiltenes ģimnāzijas absolventi Daci Leimani, kuru visā Latvijā pazīst pēc viņas darbiem. Dace ir apģērbu zīmola TRU:DE dibinātāja, kuras radīto apģērbu nēsā mazas dāmas un džentlmeņi, tēti un mammas. Decembra pirmajā pusē iznāca TRU:DE ceturtā – Ziemassvētku ‒ kolekcija, kas ir tikpat kā izpārdota.
Dace ar sasniegto iedvesmo, ļauj uzdrīkstēties vēl vairāk un sapņot vēl lielākus sapņus. Lielas lietas sākas ar mazumiņu. Tāds ir arī TRU:DE stāsts, kas sākās laikā, kad Dace bija gaidībās ar pirmdzimto. Uzņēmējas pieredze rāda, ka dzīvē mēs agrāk vai vēlāk atgriežamies pie tā, kas šķitis vilinošs bērnībā. Kad Dace bija maza meitene, viņai vienmēr patika pucēties un dienā pārģērbties neskaitāmas reizes. Izrādās, ka viņas vecmāmiņas māsa bija šuvēja, arī vecmāmiņai mājās bijusi šujmašīna. TRU:DE dibinātāja atceras, ka reiz pielaikojusi mammas jaunības dienu kleitu, kas, protams, nav derējusi. Ilgi nedomājot, kleitu sagriezusi un iešuvusi, par to dabūjusi rājienu. Taču joprojām atceras, cik ļoti izbaudījusi šūšanas procesu.
Jau gadu Dacei ir sava darbnīca un viņa pati sev ir priekšniece. “2017. gada janvārī man bija jāatgriežas darbā pēc otrā dekrēta un ar pilnīgi mierīgu sirdi varēju teikt, ka es to nedarīšu. Tā ir lielākā dāvana dzīvē, ka vari no rītiem celties un iet uz darbu, kas patīk. Esot priekšniecei pašai sev, varu plānot laiku, kā vēlos, ja bērns ir slims, nevienam nav jāprasa brīva diena. Tā ir milzīga privilēģija,” intervijā saka Ģertrūdes un Teodora māmiņa, uzņēmēja Dace.
Viņa gan neesot tipiska uzņēmēja, kura visu izshēmo un dara tāpēc, lai būtu rentabli. Nauda esot pēdējais, par ko Dace domā. “Es daru to, par ko iedegos! Tā ir dziļa ticēšana sev un tam, ka, tajā visā ieliekot savu sirdi, nevar nesanākt. Līdz šim viss ir sanācis!” saka apģērbu zīmola radītāja.
– Atceroties tevi no ģimnāzijas laikiem un vēlāk arī TV šoviem, radās sajūta, ka tu savu karjeru saistīsi ar mūziku, kas bija tava sirdslieta, bet tā nenotika. Kāpēc tā?
– Smiltenes ģimnāzijas laikā dziedāšana bija mīļa un tuva. Mana vokālā pedagoģe Dzidra Jēkabsone to juta, un viņai bija vēlme manī to attīstīt. Tajā brīdī dziedāšana bija mans aicinājums. Bet pēc pāris reizēm, kad aizbraucām uz konsultācijām Latvijas Mūzikas akadēmijā, kur mūs, provinces meitenes, sagaidīja ar atplestām rokām vai, precīzāk, tieši otrādāk, tad lielā sajūsma noplaka. Vēlāk es par to prātoju, vai man tas ir raksturīgi – pēc viena pateikta “nē”, mest plinti krūmos. Tā jau neesmu es! Esmu piedalījusies daudzos konkursos, TV šovā, Guntars Račs bija paņēmis savā paspārnē, un mums bija izveidojusies laba sadarbība. Taču tieši tobrīd sapratu, ka būt mūziķim nav profesija, bet dzīvesveids. Būt visur, kur jābūt, kur tev maksā, un tās ir brīvdienas, naktis, svētki. No sākuma varētu likties baigi forši, bet, kad saproti, ja tev ir attiecības, ģimene, bērni, tad vairs negribi to visu upurēt, lai būtu uz skatuves. Kad pārējiem ir atvaļinājums, brīvdienas, tev jāstrādā. Tas nav priekš manis. Man visdārgākā ir mana ģimene. Mūzika manā dzīvē nekur nav pazudusi, es to izmantoju vēl šodien, bet ne profesionālā līmenī.
– Šo droši vien zina tikai tava ģimene un draugi. Pastāsti, kā nokļuvi Latvijas Kultūras akadēmijā, izvēloties studēt Starpkultūru sakarus Latvija-Spānija?
– Mana otrā lielā aizrautība bija svešvalodas, tās labi padevās. Tāpēc studiju izvēle bija tikai likumsakarīga. Otrajā kursā izcīnīju iespēju studēt Spānijā. Saņēmu Erasmus stipendiju un pusgadu dzīvoju Spānijā, kur guvu fantastisku pieredzi. Nekur labāk valodu nevar apgūt kā, dzīvojot tajā vidē. Atbraucot atpakaļ uz Latviju, šķita, ka akadēmijā vairs nav, ko darīt. Pametu studijas, sāku strādāt mārketinga un tirdzniecības lauciņā, jo to jutu kā savu. Prakse man bija, klāt vajadzēja teoriju, tāpēc iestājos vakara nodaļā, lai studētu mārketingu. To veiksmīgi arī pabeidzu. Nesen tieši ar vīru runājām, ka darbu neesmu meklējusi gadiem, jo mani visu laiku pārpērk. Pastrādāju trīs četrus gadus vienā vietā un tad kāds piezvana un izsaka piedāvājumu. Tā tas turpinājās, līdz nonācu pie sava – TRU:DE.
– Kad gaidīji pirmo bērniņu, tu sāki mājās šūt?
– Tur jau tas fenomens! Daudzām sievietēm, kuras paliek stāvoklī vai jau ir jaunās māmiņas, veras vaļā visādas čakras. Gaidot savu pirmo bērniņu Ģertrūdi, man bija ligzdiņas vīšanas sindroms. Mājās vajadzēja visu nošūt rozēs. Taču nepratu to darīt, tāpēc nolēmu apmeklēt šūšanas nodarbības. Aizrāvos ar to visu, sāku šūt visādus nieciņus, bet neko tādu, par ko kādreiz varētu prasīt naudu. Tad piedzima Ģertrūde, viņa bija ļoti mierīgs mazulis. Sēdēju mājās un sapratu, ka īsti nav, ko darīt. Gribēju sevi realizēt ne tikai autiņbiksīšu mainīšanā un putras vārīšanā, bet arī, darot ko radošu. Turpināju šūt, un nemanot tas aizgāja tādā virpulī, ka nebija iespējams apstāties. 2014. gada 1. aprīlī izveidoju TRU:DE interneta lapu. Visi domāja, ka tas ir kaut kāds aprīļa joks, bet viss bija pa īstam. Liku lietā desmit gados uzkrāto mārketinga pieredzi, paziņa bija fotogrāfe, viņai uzticēju sabildēt savas pirmās šūtās šallītes, kas jau kļuvušas par leģendārām, klāt pieliekot cepurītes. Fotosesijas laikā spontāni radās ideja par mammu un meitu komplektiem. Mums ar meitu bija vienādas cepurītes, bet šalle tikai man. Uzņemot fotogrāfijas, Ģertrūdei ap kaklu apliku audumu, kas radīja iespaidu par vienādām šallēm. Beigās tieši šie komplekti kļuva par kases grāvēju. Lielā pieprasījuma dēļ biju izpirkusi audumu visos Rīgas veikalos, kur vien tas atradās. Maisam vīle bija vaļā, un viss notika.
SIA TRU:DE esmu viena pati, lielās kolekcijas, kas top, ir ārpakalpojums. Tas ir milzīgs apjoms, lai viena pati sašūtu simtiem vienību. Ja ir cilvēki, kas ir specializējušies uz vairumu, tad šī iespēja ir jāizmanto. Es tikmēr varu nodarboties ar individuāliem pasūtījumiem, kas izrauj no rutīnas. Katrs pasūtījums ir kā atsevišķs projekts.
– Kā tu nonāci līdz savai pirmajai kolekcijai, kas bija ar zvēru motīviem?
– Man bija iespēja pilnveidoties Nordea biznesa skolā. Tas bija lūzuma punkts, kad domāju, ko darīt tālāk, jo, cik tad ilgi varu nodarboties ar individuāliem pasūtījumiem. Nav jau tā, ka nav darba. Tieši pretēji, lai visu pagūtu, ir jāņem klāt cilvēks, jo viena vairs nespēju tikt galā. Vienlaikus prātoju, vai gribu visu pārvērst masu produkcijā. Laikam ne, jo man ir svarīgi klientēm pēc tam pajautāt, vai patika, vai viss ir labi. Tas nav kā tirgot baltmaizi lielveikalā, kad tu nezini, vai Jānim un Pēterim tava maize garšo. Man ir ļoti svarīga atgriezeniskā saikne. Varu atklāt, ka man ir savi pieraksti, kuros ierakstīts, kādu kleitu Santa ir pasūtījusi, viņas mēri un pēdējā ailē atsauksme. Mīnusiņš ir ļoti reti, dažkārt 50 uz 50. Ja kaut kas nav izdevies, mana sirds nekad nav mierīga, līdz neesmu to izlabojusi vai pāršuvusi, ļoti reti bijusi kāda reize, kad kaut kas jādod atpakaļ. Bet arī tā ir jābūt. Kas neko nedara, nekļūdās. Tas nenozīmē, ka sevi uzreiz ir jānoraksta. Tev pretim ir ļoti dažādi cilvēki, ir jāiemācās un jāpieņem, ka tā tas ir. Tiklīdz tu redzi, ka cilvēks pie tevis atgriežas vēl un vēl, ir sajūta, ka ej pareizajā virzienā un esi uz viļņa.
Pa šiem četriem gadiem daļa ir vienreizējie klienti, daudzi ir tādi, kas pasūta individuāli un nopērk arī kaut ko no kolekcijas, bet ir tādi, kuriem no TRU:DE vajag pilnīgi visu.
Varu būt pateicīga, ka Dievs devis dāvanu izjust cilvēkus. Izjūtu savas klientes, man nav viņām jāpārdod kleita, bet sajūta, kā viņas grib tajā dienā izskatīties. Patīk, ja klientes pie manis atbrauc ciemos uz darbnīcu, tad kopā varam apskatīt audumus, pielaikot modeļus un izvēlēties piemērotāko. Man nav svarīgi, lai par katru cenu no manis ko paņem un nauda kabatā, daudz nozīmīgāk ir sagādāt klientam prieku un lai šī nav pēdējā reize, kad tiekamies.
Radīt pašai savu apģērbu kolekciju mani iedrošināja biznesa skolā, vienlaikus arī konkurence dzina uz priekšu. Kad sāc just, ka elpo pakausī un tevi sāk atdarināt, jāsper nākamais solis. Atzīšos, sākumā domāju, ka, izveidojot apģērbu kolekciju, būs liela iespēja pazaudēt individuālo pieeju cilvēkiem, bet nē – pērk gan gatavo produkciju, gan pasūta individuāli. Pirmo kolekciju, ko sašuvu piesardzīgos apjomos, pārdevu divās dienās. Tad sāku domāt nākamo. Šobrīd tikpat kā izpārdota ir ceturtā kolekcija. Tas ir virziens, kādā turpināšu attīstīties.
– Vai pēdējos gados Latvijas tirgus nav pārsātināts?
– Kad to visu pirms četrarpus gadiem sāku, Latvijā tirgus tik tiešām nebija ļoti pārsātināts kā tagad. Redzu, ka arī Smiltenē ir meitenes, kas šuj. Cepuri nost, ja viņām izdodas veidot savu klientu loku! Priecājos par vairākām savām klientēm, jaunajām māmiņām, kuras esmu iedvesmojusi pašām sākt šūt. Bet ir arī tādi cilvēki, kas, uzdodoties par klientiem, izosta gaisu un ievāc informāciju. Pēdējā laikā to dara bezkaunīgi daudz, jo vieglāk taču ir aizņemties gatavu ideju, nekā domāt pašam. Tāpēc ir jādomā kaut kas jauns. Tā tapa kolekcija ar Ievas Cipruses tekstiem, kas runā paši par sevi, bet, nostājoties viens otram blakus, veidojas stāsts.
Kaut gan tirgus ir piesātināts, Latvijā šobrīd ir ļoti augsta pirktspēja. Aizvien vairāk iedzīvotāji meklē un novērtē vietējos ražojumus. Veikalos ir viegli atrast princešu, vienradžu un poniju legingus, bet vienkārši dzeltenus – tas, izrādās, ir problemātiski. Tāpat arī bērniņi dzimst dažādi, viens supergarš, cits īss, taču lielveikali piedāvā standartu.
Latvijā ir vērojama arī tendence būt par priekšnieku pašam sev. Tieši tas man pašai ir ļāvis sevi realizēt radoši un gūt balansu starp darbu un ģimeni. Šobrīd jūtos laimīga!
